"¿Quién, siendo amado, es pobre?", decían las palabras de Oscar Wilde. Antes de él, Dickens dijo que "un corazón amoroso es la sabiduría más verdadera". En medio de esos dos hombres brillantes, también está Frank Crane, diciendo "nunca somos tan vulnerables que cuando confiamos en alguien-pero paradójicamente, si no podemos confiar, tampoco podemos encontrar el amor o la alegría." Pero después de todos ellos, en algún momento del siglo pasado, un hombre llamado J.D. Salinger escribió estas hermosas palabras: "Yo estaba medio enamorado de ella en el momento en que nos sentamos. Eso es lo que pasa con las chicas. Cada vez que hacen algo bonito... te caes medio enamorado de ellas, y entonces nunca sabes dónde diablos estás. “Es increíblemente hermoso, ¿no? Escuchar a la gente hablar de sus sentimientos tan honestamente, puramente y vulnerable.
Ahora estamos en el año de 2018. Tenemos la asombrosa Cardi B, quien en el año pasado dijo: "y yo soy rápido, cortar un ni * * a, así que no se sienta cómodo." Little Mix, quien dijo: "tú anhelas la atención y yo necesito afección.", y no demasiado tiempo antes de que una cantante y compositora increíblemente famosa y talentosa, Dua Lipa, dijera: "así que guárdalo, vete, cállate. Porque si crees que me preocupo por ti ahora, muchacho, no me importa un carajo. " ¿Puedes ver la diferencia? Es difícil imaginar a la gente que usa frases como "corta a alguien" o "desaparece" en ese entonces. Lo que estoy tratando de decir es que hemos llegado muy lejos de una cultura que me gustaría describir como una cultura del amor. Espera, déjame explicarte – piensa en lo que sabes sobre la cultura que tenemos ante nosotros. Cuando Shakespeare estaba cerca. O Wilde, o Dickens. Y sí, eran escritores, pero la música en ese momento... fue tan lejos como para hablar de amor sin siquiera usar palabras! La Sonata de luna de Beethoven y el corazón roto que se puede escuchar prácticamente a través de los cambios suaves de los acordes. ¿o Rachmaninov y su 2º concierto de piano? ¿Mozart y su pequeña música nocturna? Hablaron de nuestros sentimientos más profundos que nos hicieron tan vulnerables que literalmente tuvimos que caer de rodillas y lo hicieron sólo con una serie de sonidos geniales... Sin palabras. Y sí, por supuesto, había algunos artistas, que no estaban de pie junto a las dulces historias de amor y la realidad que fue suavizado por las colas de amor impecable. El amor y por lo tanto la vulnerabilidad nunca ha sido fácil, pero incluso los escritores que eligieron reconocer eso, nunca niegan la magia. Nunca fingieron ser fríos o distantes y siempre admitieron sus propios sentimientos y vulnerabilidad. Uno de mis escritores favoritas, Jane Austin, dijo: "la imaginación de una dama es muy rápida; salta de la admiración al amor, del amor al matrimonio en un momento. " Sí, ella no se ha alineado con muchos de sus colegas, que hablaban del amor como algo impecable y claro como el cristal. En casi cada uno de sus libros, llamó a esta sensación, destacando sus defectos y carencias. Pero ella nunca lo negó. Incluso cuando hablamos del ritmo rápido de las mujeres y de la diversión ligera del concepto de amor desde la primera vista, ella todavía nos mostró que es verdad. La cita ha sido tomada de la brillante obra llamada "Orgullo y Prejuicio". Una historia de amor que comenzó con el odio y terminó en un amor increíblemente verdadero y puro. Por supuesto que tenía sus defectos. Vino con sus heridas y lágrimas. Pero también terminó siendo una de las más grandes historias de amor hasta la fecha. Y ahora por un momento imaginen vivir en un tiempo, donde este tipo de obras habían tomado la etapa de la cultura. La gente estaba rodeada por la maravilla que es el amor. Tenían esta magia a su alrededor. Mirando la "vida perfecta", creada por las creencias del público, vieron a Romeo y Julieta, el Sr. Darcy y Elizabeth,¡ E incluso Bonnie y Clyde! El espectáculo era amor y nadie evitó lejos de perseguirlo en todas las formas posibles que pudieran pensar. No había miedo a ser vulnerable. Decirle a alguien cómo te sientes fue la verdadera y a veces la única manera de conseguir el premio final. Nadie fue ridiculizado por abrir su corazón. Todo eso fue valentía. Ahora volvamos a hoy. Permítanme ser clara, no creo que el amor está muerto y Que no tenemos corazones. El amor está muy vivo y se puede ver. Ahora, más que nunca, la cultura pop ha tomado su momento de luz y a través de eso podemos ver a parejas como Barack y Michelle Obamas. La literatura también está jugando su parte con tal vez un poco más no convencional historias de amor como Bella y Edward, el Sr. Gary y Anna o Hazel y Gus. Un poco más raro, pero aún así es amor. Y En la música... las canciones de amor todavía hacen su salida de los estudios de música. Tenemos canciones para corazones rotos de Adele y Sam Smith, la gente enamorada puede escuchar Bruno Mars o Michel Buble y me gustaría creer que algunas de las canciones mas antiguas no han desaparecido también y todavía hay momentos en los que podemos ser absorbidos por las maravillosas voces de Frank Sinatra, Aretha Franklin y muchos más. Lo que ha cambiado dramáticamente es la oposición que ha empezado a elevar sus voces. Y la gente, sin duda, está escuchando. Para un montón de gente en este momento la perfección que están luchando por las mentiras en una persona sin emociones, sentimientos o, para ser sincero, y el corazón real y funcional. Una vida, donde puedes escapar sin ser vulnerable. De repente es impresionante ser amargo y sin corazón y es genial no sentir. E incluso para la gente con corazones, el amor se ha convertido en un juego. Es calculado, aterrador y sí, usualmente cruel. Hay un cierto tiempo que tiene que esperar entre el envío de mensajes y luego hay scripts de palabra a palabras que usted puede encontrar en internet que contienen los mensajes exactos que tiene que enviar. Hay una manera que usted tiene que vestir y hablar; hay un plan de juego establecido para por lo menos las tres primeras citas e incluso el tiempo de cuánto tiempo debe esperar antes de recoger una llamada. Y la mejor parte es cómo nadie está demasiado seguro de cuando todo se detiene. Algunas personas sólo mantienen el acto hasta que lleguen a sus tumbas. La gente ha dejado de hablar de sus sentimientos. No hay honestidad. La vulnerabilidad se ha convertido en una debilidad. Yo... es difícil imaginar la tristeza que se lava sobre mi corazón, cuando me doy cuenta de lo cierto que es esa afirmación. Nos han ofrecido un plan de juego de conjunto que le ofrece una victoria casi segura y la gente simplemente no quiere desviarse. Incluso si todo lo que se desvía realmente significa es abrir tu propio corazón. No me malinterpreten, me dan los beneficios. Una vida sin dolor, vergüenza o decepción. Pero tómate un momento para darte cuenta de lo que te estás dando. No hay amor en un corazón que ha sido cerrado y puesto en un congelador. No hay sentimientos, ni compasión ni magia. Seguro, estará bien. No te dolerá y no llorarás por alguien que te ha rechazado. Nunca habrá alguien que se meterá con la cabeza y nadie se meterá en la piel. ¿Pero realmente crees que eso es todo lo que vales? No llegarás a sentir el resplandor de tu corazón cuando un relación funciona. No habrá mariposas en su estómago o ataques de risitas alrededor de alguien, que ha capturado su atención. Y no estoy hablando sólo de relación romántica. También son sus amigos o familiares. Se trata de abrirse a la gente cercana a usted y sí, arriesgarse y darse cuenta de que podría salir lastimado. Y también podrías estar locamente cerca de alguien, podrías amar con todo tu corazón, podrías experimentar la magia y el resplandor. Incluso después de todo esto – después de haber traído a Wilde, Shakespeare y Austin a la conversación. Después de haber hablado con todo el corazón acerca de congelar los corazones y la capacidad de abrirse a alguien, tu podrías estar preguntándote, por qué tu debes escucharme . Hasta ahora no soy mejor que esas molestas cosas de Facebook, que te dicen cosas como "sólo vives una vez" o "aprovecha el momento". Para una chispa de credibilidad, puedo ofrecer mis propias experiencias. Siempre he sido alguien que toma saltos del destino. Y me he hecho daño. Hice algo ridiculo donde le dije a alguien exactamente lo que sentía por esa persona. Le hice saber que estaba seguro de que podría ser alguien que pudiera iluminar mi corazón. Pero en lugar de las mariposas o el resplandor del corazón, me dieron las rodillas arañadas y un corazón sangrante. Cuento corto, terminó con una vergüenza terrible, un monton de rumores y, para ser sincero, hasta el día de hoy no he averiguado cómo terminará esto. Habría sido lógico para mí sólo para apagar. Nadie me culparía. Esta experiencia es mortificante. Es una pesadilla y una de las únicas razones por las que la gente nunca toma un salto de fe. Es el peor final posible. Podría haberme dado por vencida y convertirme en la persona más fría que conoces. Podría haberme dado por vencida y tenía todas las razones para hacerlo. Definitivamente pensé en eso, pero... ¿por qué debería avergonzarme de ser vulnerable? Esto era estrictamente sobre mí-¿estaba realmente lista para cerrar mi corazón, dejarlo en el frío y nunca realmente sentir nada? Creo que cada vez que eres vulnerable, abres tu corazón un poco más. Ser vulnerable puede significar muchas cosas diferentes – tal vez Tu le dijiste a alguien lo que sientes por ellos o le dijo a alguien un secreto. Tal vez dejaste que alguien se acercara a ti o te dejase amar por otra persona. ahora mismo estoy siendo vulnerable contándoles toda esta historia increíblemente privada y vergonzosa. Pero realmente creo que esta es la única manera de dejar que un poco de luz brille en tu corazón. Ser vulnerable es hermoso y sí, es necesario. Es necesario, porque así es como se llega a sentir algo. Así es como nos conectamos con los demás, cómo experimentamos la magia y cómo somos la forma más verdadera de nosotros mismos. Y sí, puedo prometerte que te dolerá. A veces la vergüenza o el estado desprotegido de sus sentimientos te podra derribar. Pero otras veces ser vulnerable te llevará al cielo. Te levantará y te mostrará el significado y la belleza real de la vida. ¿y cómo puede alguien pensar exactamente que está mal? Así que dime-¿estás viviendo para conseguir una imagen perfecta de la vida? entonces sí, por todos los medios – jugar según las reglas. Pero si quieres vivir realmente, sentir y brillar, comienza a abrir tu corazón.
0 Comments
Sveicieni no Čīles! Izskatās, ka iknedēļas raksti nav vairs tik reāls mērķis, kā pirms tam.. bet tas nenozīmē, ka es pārstāju rakstīt. Ar vien vairāk un vairāk esmu sapratusi, cik fantastisks šis blogs ir priekš manis - nesen pārlasīju pirmos ierakstus, un visas atmiņas un emocijas momentāli pārpludināja manu prātu. It kā pagājis ir tikai pusgads, bet tik daudz kas ir izmainījies!
Galvenais iemesls, kāpēc negribu vairs rakstīt iknedēļas rakstus ir tāpēc, ka gluži vienkārši nav vairs ko rakstīt. Pēc sešiem mēnešiem šeit, es jūs katru nedēļu ar kaut ko jaunu vairs pārsteigt nevarēšu. Man pašai jautrība šeit nenorimst nevienu brīdi, taču priekš jums ... es nezinu, cik interesanti būtu lasīt par maniem kafijas dzeršanas piedzīvojumiem parka vidū ar draugiem. Toties vēl jo projām laiku pa laikam parādās kaut kas interesants. Un tāpēc es jums gribu pastāstīt par čīliešu Ziemassvētkiem. Šie svētki šeit pārsteidza mani vairāk nekā biju gaidījusi. Redzot to, cik reliģija šeit ir svarīga, šķita gluži dabiski, ka šie baznīcas svētki šeit būtu nozīmīgi. Umm, manas iedomas gan no realitātes atšķīrās pietiekami krasi. Pirmkārt, (un šis mani sašutināja visvairāk) nekādas Ziemassvētku mūzikas. Jā, es neesmu šo svētku lielākā fane arī Latvijā, bet saprast to, cik ļoti tie kaitinošie meldiņi pietrūkst, var tikai tad, kad to vairs nav. Es biju ļoti pieradusi pie izdekorētajiem veikalu skatlogiem, “Viens pats mājās”, mandarīniem, piparkūkām... Te Ziemassvētkus sagaida ... nekā. Tos vienkārši negaida. Otrkārt, ... mans otrais punkts ir vienkāršs fakts. Ja viss decembris nav pavadīts gaidot Ziemassvētkus, 24. decembrī nekādas svētku sajūtas maģiski neparādās. Lūk, kā. Mēs devāmies uz manas vecmammas māju, pa ceļam klausījāmies pilnīgi parastu un garlaicīgu popmūziku, pavakariņojām ar visu ģimeni, 00:00 pēkšņi uz stundu visi atcerējās, ka ir Ziemassvētki, tika sadāvinātas dāvanas un viss. Tas tiešām ir viss. Es šos Ziemassvētkus vien atcerēšos ar to, ka pirmo reizi mūžā svētku vakarā es peldējos okeānā. Gribas teikt, ka Jaunais Gads bija kaut kas interesantāks, bet nē. Ar ģimeni to sagaidīju apbrīnojami skaistā mājā ezara krastā, ēdām (gan jau ka variet noprast, ka tas Čīlē ir svēts rituāls), un tad ar kafijas krūzēm rokās cīnījāmies pret miegu, lai sagaidītu pusnakti. Es vismaz 3 reizes centos protestēt, paziņojot, ka Latvijā jau sen ir 2018. gads, kas nozīmē, ka es, kā pilntiesīga latviete, varu iet gulēt. Jautrākā daļa? Salūts Čīlē nav legāls. Toties pēc tam es pierādīju, ka teiciens “kā iesāksi Jauno Gadu, tā pavadīsi”, ir tālu no patiesības. Janvāri es pavadīju ar mojito glāzi rokās, baudot šo skaisto saulīti. Pedējo divu nedēļu laikā zemākā temperatūra dienas laikā ir bijusi +30. Un ziniet ko? Es pat laiku pa laikam izeju no mājas! Labi, nav tik traki. Īstenībā dzīve kā apmaiņas skolēnam vasaras brīvlaikā ir ļoti jautra. Ar draugiem regulāri atklāju jaunus un jaunus nostūrus manā pilsētā, regulāri nonākam pie viena no apmaiņas skolēniem, kura pagalmā ir baseins, es esmu sākusi regulāri spēlēt volejbolu (nopietni, un man pat sanāk!). Jau kādu laiku visi esam sapratuši, ka uz mums visi apkārtējie skatīsies jebkurā gadījumā. Ja itāļi vēl var kaut kā izlikties, tad zilacaina blondīne ir tāds pats fenomens, kā pirms 6 mēnešiem. Un ja jau visi skatīsies, tad pie reizes var sākt darīt stulbības, izbaudīt saulīti un spēlēt spēli “pēc cik ilga laika viņi sapratīs, ka mēs redzam kā viņi un mums bez apstājas skatās”. Un parasti neviens nesaprot, ja neapgriezies apkārt un nesāc skatīties uz viņiem tik pat intensīvi atpakaļ. Bet pāris vispārīgas lietas ... mana spāņu valoda ir ... sakarīga. Apburoša, ja mēs salīdzinām ar to, kāda es atbraucu, pat pēc visa šī laika es neesmu pieradusi pie konstantās uzmanības, taču es jebkurā gadījumā esmu ļoti laimīga un ... ak jā, es vairs neizskatos pēc sniegavīra. Saulīte ne tikai piespiež visu dienu pavadīt ūdenī, bet arī nodrošina ar spilgti sarkanu ādu! Un nē, nekāda veida krēmi mani neglābj. Bet lai nu kā, es tiešām esmu ļoti laimīga. Kaut arī Latvija sākt pietrūkt ar vien vairāk un vairāk, kā arī nākas saskarties ar realitāti, sakarā ar to, cik īstenībā mana situācija šeit ir dīvaina un vienreizēja ... es jebkurā gadījumā esmu laimīga. Uz gadu nonākt šajā krāšņajā valstī ir sapnis. Saulainas bučas!! Mēneša apraksts? Haha, katru nedēļu es sev apsolīju, ka es nosēdīšos pie datora, saņemšos un atsākšu rakstīt, bet, kā jūs gan jau ka pamanījāt, tas man neizdevās. Un tā nu es sev esmu nopelnījusi šo privalēģiju jums stāstīt par to, kas nevis notika pagājušajā nedēļā, bet gan pagājušajā mēnesī.
Jā, laiks viennozīmīgi skrien vēja spārniem. Man vēl pavisam nedaudz, nedaudz, un būšu sasniegusi jau pusi no sava apmaiņas gada. Šķiet nereāli, bet jā.. Tas viss, godīgi sakot, vien mani motivē darīt pārgalvīgas un brīžiem absurdas lietas, jo laika vairs nav daudz. Jāizmanto atlikušie mēneši atbildīgi un jāsavarā cik vien daudz ziepes var paspēt. Un tagad tā ... kas notika pagājušajā mēnesī.. Pirmkārt, mani ļoti ieinteresēja prezidenta vēlēšanas. Čīlē prezidentu ievēl valsts iedzīvotāji, un parasti balsošana notiek vienu dienu, kuras beigās kandidāts ar visaugstāko balsu skaitu kļūst par prezidentu. Šogad Čīlē divi kandidāti nonāca līdz neizšķirtam balsu skaitam, kas nozīmē, ka šodien, 17. decembrī, notiek nākamā kārta. Kandidāti ir divi, un abi sola un dara ļoti atšķirīgas un strīdīgas lietas. Par politiku es gan negribu daudz runāt, jo man vēl ir daudz ko mācīties un saprast, tāpēc visticamāk puse no maniem tagadējiem viedokļiem ir diezgan absurdi. Kas mani pārstiedza, ir atšķirība, kādu valsts kultūra rada politikā. Partijas ar vienādiem nosaukumiem, idejām un likumiem var drastiski atšķirties šeit un Latvijā tik vien kultūras dēļ.. Tas ir tik fascinējoši. Bet jā, es apsolu, ka kādu dienu publicēšu savas jauniegūtās zināšanas un pārdomas arī par Čīles politiku, taču, lai es līdz tam nonāktu, man no sākuma ir jāapgūst pāris detaļas un jāiegrimst brīnišķīgās diskusijās ar vēl pāris čīliešiem. Nedaudz .. saprotamāka daļa no pagājušā mēneša ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Teikšu atklāti, tie +32 grādi nemaz nepalīdz. Nevienu no pēdējiem 3 vai 4 gadiem es neemsu bijusi īpaši fanātiska par šiem svētkiem, taču karstums ir nogalinājis manas pēdējās svinīgās šūnas. Tomēr tas nebūt netraucē ne manai katoliskajai ģimenei, svēti ticigājai skolai vai brīžiem pārāk enerģiskajiem draugiem, kuri apkārt skraida izdekorēti kā mājās stāvošās Ziemassvētku eglītes (kuras visur ir plastmasas, kas dziļi sāpina manu neeksistējošo Ziemassvētku garstāvokli). Tomēr lai nu kā, es ar nepacietību gaidu nākamo nedēļu, kurā varēšu pirmo reizi savā mūžā Ziemassvētku misas laikā baznīcā atrasties vasaras kleitiņā. Apmaiņas skolēna puse no manas dzīves ir uzlabojusies. Valoda vēljoprojām brīdi pa brīdim liek man vēlēties kādam mest ar garamtikas grāmatām, kā arī pirms pāris dienām es pirmo reizi patiesi izjutu, kā tas ir, kad tev pietrūkst tava dzīve mājās, tomēr ... tomēr viss lēnām sāk vērsties uz labo pusi. Pietiekami daudz cilvēki man ir skaidrojuši, ka tā tik vien bija pirmssvētku bedre, kā arī otra puse no apmaiņas ir neaptverami daudz labāka. Tāpēc es ievelku trīs dziļas elpas un trenēju savu pacietību, cenšoties saprast, kā viena valoda sevī var ietvert 18 dažādu veidu gramatiskos laikus. Un man ir tik daudz ko stāstīt - par ballītēm, kas tagad patiesi notiek katru nedēļas nogali, par to, kā svinējām skolotāju dzimšanas dienas, par manu ceļojumu uz Puconu, par jaunajām klases jakām, par manām atzīmēm skolā, par to, kā es pirmo reizi savā dzīvē sapratu organisko ķīmiju, par basienu cīņām un ūdens kaujām, par labdarības akcijām un skolēnu domes vēlēšanām.. Tik, tik daudz, bet mani jau mājas pirmajā stāvā gaida draugi. Šodien plānojam taisīt sacensības ar veikala iepirkuma ratiņiem. Apmaiņas skolēniem vizītes un kīniku ir par velti.. (mammu, tas bija joks) Bučas, līdz (ļoti, ļoti cerams) nākamajai nedēļai! Es sāku šo rakstu ceturtdienas vakarā! 15. nedēļas ceturtdienas vakarā! Es domāju, ka es esmu noteikti nopelnījusi saldējumu šīs organizētības dēļ!
Šajā rakstā es vēlos jums nedaudz pastāstīt, kā tas patiesi ir - dzīvot kā apmaiņas skolēnam. Ziniet, pirms es reāli nonācu savā tagadējā situācijā, man bija pavisam citādi uzskati par to, kā visticamāk šis viss notiek. Es biju iedomājusies apmaiņas studentus kā šos pusaudžus, kuri ir gatavi darīt jebko, lai uz gadu iegūtu iespēju sākt no sākuma. Tas bija tas, kas mani, manuprāt, apmaiņas gadā vilināja visvairāk - tā tik ļoti retā iespēja sākt no jauna. Un, godīgi sakot, pat zinot, ka pirms pāris gadiem es biju viesu māsa apmaiņas meitenei, es neko vairāk jums nebūtu varējusi pateikt. Cilvēki, kuri uz gadu pazūd no savas dzīves. Realitāte nevarētu būt atšķirīgāka. Pirmkārt, tu neaizbēdz no savas dzīves. Tu to pavisam noteikti un pilntiesīgi turpini dzīvot. Šī nav jauna grāmata, tā ir tikai jauna daļa, jo galvenais varonis jau nemaz nemainās. Tā "sākšana no sākuma" manā galvā ietvēra arī šo "es varu būt jebkas" konceptu. Jo tā patiesi ir taisnība - neviens tevi nepazīst, neviens nav dzirdējis nekādas baumas, un tu pavisam noteikti apzinies, ka ne ar vienu tev te nav kopīgu paziņu vai draugu. Taču nonākot Čīlē es ļoti ātri sapratu, cik dumji būtu censties tēlot kādu, kas es nemaz neesmu. Tā ir patiesība, ka gada laikā apmaiņas skolēni mainās. Atšķirības ir krasas, un, vismaz man, tas viss ir noticis ļoti strauji. Tas visticamāk būtu daudz sarežģītāk, ja es būtu centusies savu dvēseli un raksturu slēpt aiz kaut kā, kas, manuprāt, būtu bijis pievilcīgāks. Un vēl kas - šī nepierastā atklātība man ir devusi arī elpu aizraujošu pašpārliecinātību. Izrādās, ka brīžos, kad es ļauju savai personībai spīdēt cik vien spoži tā var, mana dzīve kļūst tik daudz jautrāka un saulaināka. Un tas tiek sasniegts vien ar to, ka es pārstāju slēpties. Ja vien es Latvijā būtu sapratusi, cik patiesi vienkārši šis viss beigu beigās ir... Otrkārt, apmaiņas skolēni ir pavisam noteikti ķerti. Vismaz nedaudz. Kurš pie velna nolemj uz gadu atstāt visu, ko viņš vai viņa zina un saprot, un to iemainīt uz dzīvi, kurā viss, VISS ir jauns, nesaprotams un atšķirīgs. Piemēram, es nevaru jums nosaukt nevienu lietu, kas būtu līdzīga manā dzīvē Latvijā un Čīlē. Sociālās normas, ēdiens, izglītības sistēma, ģērbšanās stils, attiecības, flirtēšana, valoda.. Ak jel, valoda. Kurš pie velna uz gadu dodas uz valsti, kuras valodā neko sakarīgu nevar pateikt?! Nu jā, es, bet ... brīžiem man šķita, ka tas ir visstulbākais lēmums, kādu es savā dzīvē esmu pieņēmusi. Un apmaiņas laikā šie brīži pienāk - brīži, kad tu nesaproti, kurš pie velna pieņēma šo lēmumu un aizsūtija tevi uz apmaiņas gadu, kā tu varēji piekrist, kas notika tavās smadzenēs tajā brīdī... Bet dienas beigās, pilnīgi un galīgi katras dienas beigās, kad es nonāku līdz savai gultai un aizveru acis, es saprotu, ka šis ir bijis mans vislabākais lēmums. Apmaiņas gads ir ... tas ir sapnis. Ne būt ne rožains, taču pavisam reāls un maģisks sapnis. Un jā, ir naktis, kad šī apziņa iededzas tikai un vienīgi manā ļoti, ļoti, ļoti dziļā zemapziņā, bet tā tur ir. Vienmēr. Treškārt ... trešais punkts ir par dzīvošanu ar visiem apmaiņas stereotipiem un pieņēmumiem. Esmu dzirdējusi, kā šo pieredzi sauc par "zelta biļeti", "vislabāko gadu dzīvē", "perfekto piedzīvojumu" un šis saraksts varētu turpināties vēl un vēl. Kad pēc garas dienas tu jūties nokaitināts līdz baltkvēlei, tava galva sāp, nogurums tulīt, tulīt pārņems pilnīgi visu tavu ķermeni, bet tu apzinies, ka tev vēl ir jāmācās un jābūt spējīgam komunicēt ar savu ģimeni valodā, kas pieprasa koncentrēšanos un aktīvu smadzeņu darbību ... brīžos, kad tu ar tējas krūzi rokās nevari vienkārši ieslēgties savā istabā un aizmirst par ārpasauli - tajos brīžos gribās augsti pacelt vidēju pirktu tiem "zelta biļetes" autoriem. Kad pēc trīs mēnešiem tev šķiet, ka pilnīgi un galīgi visas valodas, kurās kādreiz varēji runāt (ieskaitot tavu dzimto valodu) pasliktinās, bet apmaiņas valsts valodā tu vēl jo projām nerunā tik labi, cik gribētos, kad tevis priekšā tiek nolikts vēl viens kontroldarbs, no kura tu nesaproti neko vairāk par "vārds" un "datums" vai kad tu kārtējo reizi izdari kaut ko tādu, kas tavā valstī ir normāli, bet šeit tas tiek interpretēts pilnīgi citādi, un tā jau jaunās baumas sākās, pirms vecās vispār paspēja pieklust, tad jā ... tas, ko es cenšos pateikt ir, ka ir brīži, kuros ir grūti, ļoti grūti. Un tad tu sāc domāt par to, ka šim gadam bija jābūt perfektam, bet tu sēdi autobusā ar austiņām ausīs, klausoties Lauri Reiniku, jo tev desperatīvi vajag dzirdēt savu valodu. Tajos brīžos tu saproti, ka šim gadam nemaz nevajag būt "zelta". Jo šis dienas beigu beigās ir labākas par "perfektu", "zelta" vai "vislabāko". Šis ir kaut kas reāls, dzīvi mainošs un vienreizējs. (Un "apmaiņas gada mīlestības stāsti" vispār ir kaut kas cits.. Es esmu gatava uzsākt ļoti nopietnu diskusiju ar jebkuru, kurš uzskata, ka šī ir laba ideja..) Ceturtkārt, (un man ir jāiet gatavot pusdienas, tāpēc šis būs arī pēdējais punkts) tavas prioritātes strauji mainās. Un atkāpjoties pāris soļus atpakaļ no Latvijas, es arī esmu sapratusi, kas man ir svarīgs manā dzīvē tur. Ir cilvēki, ar kuriem es Latvijā nebiju runājusi pat trīs vai četrus gadus, bet nonākot šeit es sāku saprast, cik svarīgi man viņi ir. Tajā pašā laikā draugi, kuri man šķita, ka man pietrūks visvairāk, izrādās, ka nemaz nekad nav bijuši tik tuvi. Es zinu, ka bieži apmaiņas skolēni krīt panikā par to, cik viss var ļoti mainīties, un kā atbraucot atpakaļ ir ļoti liela iespēja, ka nekas vairs nebūs tā, kā bija. Ir panika par draugiem, ar kuriem var pārtrūkt kontakts, un ir panika par jaunumiem, ko tu varētu nokavēt.. Un tad, kad tu reāli esi prom, iestājās ... miers. Un vienaldzība. Jo tu saproti, ka dienas beigās tu neko tur nevari mainīt, un šī pieredze galu galā vienkārši parādīs to, kuri cilvēki ir pelnījuši palikt tavā dzīvē. Un es dodos baudīt Čīli ar pilnīgāko laimīti savā sirdī. Brīdī, kad līdz tevīm nonāk atziņa, ka neko jau vairs īsti tu nevari kontrolēt, un jau atkal es nonāku pie tām visām "viss, kas notiek, notiek uz labu" un "visam ir savs iemesls", tad ... tajos brīžos tiešām iestājās svētpilns miers, laime un harmonija. Lai jums skaista nākamā nedēļa! Heiiii!!
Ir otrdiena un es tikai tagad iesāku rakstīt rakstu par pagājušo nedēļu. Paraugdemonstrējums laika plānošanā, dāmas un kungi. Un man rīt ir svarīgs kontroldarbs bioloģijā, bet, protams, es pavisam noteikti māku prioratizēt. Es tik tikko arī pārlasīju savu iepriekšējo rakstu, un es vēlos pateikties visiem, kuri nonāca līdz raksta beigām. Jo pat es to nevarēju - tāds mudžeklis!! Bet es biju ļoti emocionāla, kā arī es domāju, ka bija svarīgi blogā, kurā es rakstu par savu dzīvi, pieminēt, ka nebūt tik perfekti nemaz tas viss nav. Es pavisam noteikti agrāk vai vēlāk uzraktīšu atsevišķu rakstu, aprakstot savu dzimšanas dienu un deju šovu, lai dzīvē ir nedaudz lielāka skaidrība. Toties tagad pārejam uz pagājušo nedēļu. Es cenšos atcerēties, kas notika, taču visu laiku domas nonāk pie nedēļas nepārprotami svarīgākās nakts - balle un afterpārtijs piektdienas naktī/sestdienas rītā. Es, goda vārds, nevaru atcerēties neko citu no šīs nedēļas, ko būtu vērts jums stāstīt! Ak jā, teleton! Tātad, šis raksts būs par teleton un balli. Balle bija par godu pēdējam kursam, kurš tulīt, tulīt pametīs skolas telpas. Katru gadu tiek piekopta šī tradīcija - trešā kursa skolēni pēdējam kursam organizē balli un deju šovu, ar kura palīdzību tulītējie absolventi tiek uzaicināti uz šo pasākumu. Šo nakti un gatavošanos tai es noteikti nevarēju nesalīdzināt ar Ziemassvētku balli, ko pagājušo gad organizēju savā skolā Latvijā. Kamēr ielūgumu mēs gatavojām paši sākot no satura un beidzot ar dekorācijām, balle ... balli mums bija jāatbalsta finansiāli, jo darbs tika atstāts profesionāļiem. Un šī finansiālā atbalsīšana izpaudās pietiekami dārgajā "dalības maksā" un vairākajos tirdziņos, kuros gatavojām un pārdevām čīliešu gardumus. Taču šoreiz es uzskatu, ka tas bija tā vērts - skolas sporta zāle bija pārvērsta līdz nepazīšanai, un brīžiem es patiesi jutos kā pasakā. Viss sākās ar kokteiļu pasniegšanu ārā, pir sporta zāles. Fantastiski iekārtotajā placītī ritēja jautras sarunas, kamēr viesmīļi staigāja apkārt ar paplātēm, uz kurām bija dažnedažādi dzērieni un gardumi. Brīdī, kad visi bija ieradušies, mēs arī devāmies iekšā. Zāles vidū lepni spoguļojās deju grīda ar visu disko bumbu un DJ tās priekšā, taču abos sānos grezni bija izkārtoti galdiņi. Pēc pāris vārdiem no vadības arī sākām maltīti, kura bija patiesi fantastiska. Viss - kompānija, ēdiens, mūzika .. tie patiesi bija mirkļi, kurus no sirds vēlos paturēt atmiņā. Taču kā jau katrā Adeles stāstā, mēs nevaram sākt un beigt ar fantastisku mieru, bez spriedzes un asumiņa. Un te nu bija mans pipariņš - pietiekami muļķīgā brīdī, es biju piekritusi vadīt apbalvošanas ceremoniju. Spāniski. Jā, tā ir tā pati valoda, kurā es nevienu pašu vārdu nevarēju izspiest pirms nepilniem trīs mēnešiem. Un es biju gatava nostāties nedaudz vairāk kā 100 cilvēku priekšā un vadīt lielu un nepārprotami svarīgu daļu no viena no grandiozākajiem gada pasākumiem. Dažreiz pat es nodomāju, kas pie velna notiek manā galvā.. Un te nu arī ir jautrā daļa - ierodoties pasākumā, es uzzināju, ka visas kartiņas ar manu tekstu ir pazudušas. Es momentāli sāku krist panikā, taču mans draugs, ar kuru kopā šo pasākumu vadīju, maģiskā kārtā mani nomierināja, un apsolīja, ka, lai vai kas notiktu, viņš atradīs veidu, kā man palīdzēt uz skatuves. Pēc tam arī kartiņas atradās, un manī iestājās absolūtākais miers. Līdz momentam, protams, kad trīs minūtes pirms ceremonijas sākuma, es uzzināju, ka mans fantastiskais ceremonijas partneris atrodas tualetē, vemjot ārā visu, kas atrodas viņa ķermenī. Es domāju, ka nekad nesapartīšu, kā es nonācu līdz skatuvei un visu reāli novadīju. Beigas, kā jau vienmēr, ir laimīgas, bet vajadzēja jau to spriedzīti. Pēc tam vēl pāris pārsteigumi mūsu skolasbiedriem, daudz deju, un pēc tam mēs devāmies un jau iepriekš minēto afterpārtiju. Mājās es ierados 6:00, un neko vairāk jums zināt nevajag. Talaton ir labdarības akcija manā skolā. Pirmspēdējais kurss katru gadu velta visu novembri daudz un dažādām aktivitātēm, lai varētu saņemt ziedojumus, kuri mēneša beigās tiek nodoti bankai. Banka vēlāk izlemj, kurām labdarības organizācijām šī palīdzība nonāk. Mēnesis ir piepildīts ar filmu vakariem, priekšnesumiem, meistarklasēm, un manā gadījumā, piemēram, zumbas nodarbību vadīšanu. Es nevaru vien sagaidīt, kad jums varēšu stāstīt šo konkrēto stāstu, haha. Labi, man laikam vajadzētu gatavot špikerus kontroldarbam.. Man iet fantastiksi. Patiešām. Man šķiet, ka Ledus Laikmetā bija šī skaistā frāze "aiz katra negaisa mākoņa ir varavīksne". Un es sāku baudīt savu krāsaino brīnumu. P.S. Tikko pārlasīju rakstu pirms publicēšanas, un sapratu, ka noteikti šis nav viens no maniem spilgtākajiem darbiem. Tajā brīdī es, dabiski, sāku justies nedaudz vainīgi, jo blogā, kuru lasa pietiekami daudz cilvēku, publicēju materiālu, kurš pat man pašai līdz galam nepatīk, bet uzreiz pēc šī teikuma mēs nonākam pie liela BET. Bloga pamatuzdevums ir uzjautrināt mani pēc 10 vai 15 gadiem, kad es nostaļģiski vēlēšos atcerēties savas apmaiņas gada dienas. Un arī cilvēciņiem Latvijā, kuriem patiesi interesē, kā Čīlē viss ... notiek, šis, manuprāt, ir pietiekami labs informācijas avots. Un tas viss tiek apvienots arī ar to, ka mana latviešu valoda ir pasliktinājusies, kā arī es sevi esmu pietiekami ierobežojusi tematu ziņā. Es jums neplānoju stāstīt pilnīgi un galīgi visu, kas Čīlē notiek. Raksti noteikti būtu daudz dramatiskāki, interesantāki un sulīgāki, bet nē. Tāpēc es pārstāšu uztraukties par satura kvalitāti un tagad gan iešu mācīties. Lai jums ar smaidiem, pārsteigumiem un sirsnību pārpildīta nedēļa! Sveiki!
Šis raksts ... hmm, es vēljoprojām nezinu, cik gudri ir jums atklāt visu, kas šonedēļ notika, jo, godīgi sakot, puse no raksta būtu diezgan spēcīgs pretstats manām slavas dziesmām par to, cik mana pieredze ir perfekta, taču, ja jau es rakstu par visām fantastiskajām apmaiņas pusēm, tad vajadzētu arī pieminēt brīžus, kad es ar asarām acīs rakstu īsziņas "es gribu braukt mājās". Iemesls, kāpēc šis raksts varētu būt savdabīgs, ir tāpēc, ka pirmā puse no nedēļas man sagādāja brīžus, kuros es biju tik laimīga kā vēl nekad. Nopietni, mana 17. dzimšanas diena bija vislabākā dzimšanas diena, kādu esmu piedzīvojusi. Tāpēc varbūt varam darīt šādi - es sākšu hronoloģiski - ar pirmo nedēļas pusi. Ar brīžiem, kuros raudāju aiz laimes un nespēju noticēt, ka manā dzīvē ir tik brīnišķīgi cilvēki. Un pēc tam mēs varam pāriet uz otro stāsta daļu. Lai nu kas arī nebūtu noticis, arī tā beidzās ar laimīgām beigām. Mana dzimšanas diena patiesi bija diena, kas šķita izrauta no kādas Disney pusaudžu ziepju operas. Pusnaktī ar vienu spoži degošu svecīti mani apsveikt atnāca mana ģimene. Pāris ciešu apskāvienu, trīs vēlēšanos un viena elpas pūtiena vēlāk es atkal palīdu zem segas un ļāvu sapņiem piepildīt manas pirmās dzimšanas dienas stundas. No rīta es tiku pamodināta ar dāvanām, ziediem un brokastīm gultā. Jā, mana viesuģiemene tiešām zina, kā pamodināt gaviļnieci. Ap to laiku arī pirmie apsveikumi no Latvijas sāka parādīties uz mana telefona ekrāna, tāpēc tā arī rīts tika pavadīts - avokado maizītes, dzimšanas dienas mūzikas izlase un sirsnīgi apsveikumi trīs dažādās valodās. Ņemot vērā, ka pirmdiena bija pēdējā skolotāju protesta diena, man dižu plānu līdz vakaram nebija, tāpēc, pēc smaidiem piepildīta rīta, es nolēmu doties uz centru. Es aši uzrakstīju īsziņu savai draudzenei, jautājot, vai viņa vēlas pievienoties. Viņa atbildēja, ka tagad uzreiz nevarot, taču lai es mirklīti pagaidot - pēc tam viņa noteikti vēlēšoties iet nelielā pastaigā. Es tiešām negribēju nosēdēt mājas visu dienu, tāpēc es atbildēju, ka labprāt pa centru pastaigātos arī vienatnē, un pēc tam es noliku savu telefonu un gāju taisīties. Brīdī, kad es jau grasījos doties ārā pa durvīm, pie vārtiem pēkšņi pamanīju savas draudzenes seju. Ok, tas bija diezgan savādi, bet viņa teica, ka viņa vienkārši esot gribējusi mani pārsteigt. 10 minūtes vēlāk viņa paziņoja, ka mums esot jāiet nopirkt šokolāde un pa ceļam jāsatiek vēl viena apmaiņas skolniece, kas esot apmaldījusies mūsu ciematā. Tas viss tiešām škita fantastiski aizdomīgi, bet es īsti negribēju uzdot liekus jautājumus. Man bija aizdomas, ka kaut kas varētu notikt un ka meitenes man gatavo pārsteigumu, taču visi zina, kā tās lietas strādā - tev parādās cerības, kas vien mirkļus vēlāk tiek sagrautas, jo izrādās, ka tā visa bija viena liela ilūzija. Pēc trešās apmaiņas skolnieces satikšanas, es uzstāju, ka mums ir jādodas uz tālāko veikalu, jo tikai tur pārdod Milka. Abas meitenes tiešām centās uzstāt, ka varam taču palikt tuvākajā veikalā, bet es nolēmu spēlēt uz "atļaujiet šoreiz gaviļniecei izvēlēties", un tā arī mēs nonācām lielveikalā, kas atradās apmēram 20 minūšu attālumā. Pēc vēl pāris aizdomīgiem un dīvainiem komentāriem es noskaidroju, ka apmaldījusies apmaiņas skolniece vēlas nonākt mūsu ciemata parkā, jo tur viņai ir jāsatiek sava māsīca. Labi, es biju gatava nelielai pastaigai, un līdz vakara svinībām man bija daudz laika, tāpēc ar šokolādes tāfeli rokās, mēs devāmies uz parku. Ar katru soli manas aizdomas par kaut ko ļoti ... neparastu tikai auga, un es jau atkal sapratu, cik labi ir uzticēties intuīcijai. Parka vidū atradās mani klasesbiedri un draugi, kuri bija man sagādājuši pārsteiguma pikniku. Un es viņiem biju likusi gaidīt pusstundu tikai tāpēc, ka todien mana sirds vēlējās Milku. Visas detaļas ar apskāvieniem, "paldies"-iem un asarām acīs es pagaidām pietaupīšu. Pēc piknika mēs devāmies uz draugu māju spēlēt spēles, taču pēc tam bija laiks doties mājās un gatavoties ballītei. Un jā, te arī es visas asarainās detaļas varbūt neizklāstīšu, bet man bija šokolādes strūklaka, neticami apbrīnojami draugi un video apsveikumi no teju visas Latvijas. Te tiešām es raudāju bez apstājas, un mani draugi raudāja līdz ar mani, kaut neviens nesaprata nevienu izteikto vārdu. Par šo dienu es varētu rakstīt vēl un vēl - no visas sirds es ticu, ka tā bija vislabākā diena manā mūžā. Taču, godīgi sakot, tagad, kad vēl neesmu pilnīgi un galīgi atkopusies no nedēļas otrās puses, šķiet nedaudz sarežģīti domāt un rakstīt par to laimi, ko izjutu pirmdien. Un es arī negribu domāt par vislabākajām 24 stundām manā mūžā, tās atceroties ar vēljorpojām sāpošu sirsniņu, tāpēc par to sīkāk es jums pastāstīšu kādu citu reizi, labi? Arī otrdiena turpināja būt fantastiska - mani apsveica skolotāji, klasesbiedri un citu kursu skolēni, kā arī bija patīkami atsākt skolas gaitas. Un trešdien mēs beidzot dejojām dejas, kuras gatavojām visu pagājušo mēnesi. Arī par šo piedzīvojumu man ir tik daudz ko stāstīt, bet arī šo pataupīsim nedaudz kādai citai nedēļai, ok? Jo tagad es vēlos nonākt pie kaut kā nepatīkamāka. Atcerieties, kā es rakstīju par baumām, kas šeit ir teju pašsaprotama dzīves sastāvdaļa? Es rakstīju, kā mani tās īsti neietekmē, jo šeit esmu tikai gadu. Man pat bija jautri klausīties, kas jauns par mani ir sadomāts. Tā jautrība arī šonedēļ beidzās. Šī bija episka katastrofa starp manu veco un jauno kultūru. Redziet, manā dzīvē baumas vienmēr ir bijušas kaut kas, kas uzreiz ir jāiznīcina. Pēc pēdējiem trīs mēnešiem es uzreiz jums varu pateikt, ka Latvijā baumošana gandrīz vai neeksistē, salīdzinot to ar visu, kas notiek Čīlē. Taču Latvijas baumas, kad tās nolemj pāradīties, ir daudz citādākas. Pirmkārt jau baumas parasti "dzīvojās" tikai draugu lokos. Varbūt ja ir kaut kas īpaši sulīgs, tad par to var uzzināt nedaudz vairāk cilvēku, taču parastās baumas ir derīgas tikai vienai sarunai, un arī tas ... jā, godīgi sakot, pat lielākie baumu mīlētāji ar šo aktivitāti nemaz tā neaizraujās. Un arī, ja kāds vēlas, lai baumai būtu reāla ietekme, tad baumai jābūt patiesi sulīgai.. Tam ir jābūt kaut kam šokējošam un skandalozam. Ja kaut kas tamlīdzīgs jebkad parādījās saistībā ar mani, man vienmēr bija tikai viens veids, kā to labot. Es aši atradu šo brīnumu izplatītāju, un bez jebkādiem liekiem gājieniem noskaidroju, kas pie velna notiek. Un tā arī visas runas par mani nonāca līdz pilnīgam klusumam. Un tagad mēs nonākam Čīlē. Te svarīgs nav baumas sastāvs, bet gan cilvēks, par ko tiek baumots. Nevienam īsti neinteresēs, ja pēkšņi klusā meitene klases galā nolems mainīt dzimumu, taču ja blondā, zilacainā apmaiņas skolniece uz kādu puisi paskatīsies kaut sekundi par ilgu ... tur tik Dievs tevi varēs nākt un glābt. Un tiešām, pirmās nedēļas tas bija jautri, bet tagad.. Jūs saprotat, cik sasodīti kaitinoši tas ir, kad tev nav ne mazākās nojausmas, kā situāciju vērst par labu? Kad tās baumas jau sākt sasniegt absurdus līmeņus, un vienīgais, ko es vēlos, ir lai kaut nedaudz patiesības tajā visā tiek palaistas, tajos brīžos nekas, ko es līdz šim esmu darījusi nepalīdz. Tieši pretēji - tas visu padara vēl sliktāku. Es jums nopietni saku, ka divas dienas pēc kārtas es bez maz vai juku prātā. Vienīgais salīdzinājums, ko te varu izmantot ir sajūta, it kā ar aizsietām acīm un sasietām rokām tu būtu ievests tumšā istabā, un laiku pa laikam kāds tev gāztu virsū aukstu ūdeni. Tu nezini, no kurienes tas nāk, kā to apstādināt, kad tas beigsies ... vai vispār tas kādreiz beigsies. Un katru reizi, kad tu centies kaut kā izvairīties, ūdens tik parādās ar vien vairāk un vairāk. Pirmās reizes tas var šķist kā jauns, izaicinošs piedzīvojums, kas vien ir jāpārvar, bet pēc trīs mēnešiem tā jau līdzinās terorizēšanai. Un ar to nākt neaptverama bezpalīdzības sajūta, brutālākais nogrumus un jā ... es tik ļoti biju gatava atgriezties Latvijā. Vietā, kur es saprotu kultūru, sociālās normas un kur, godīgi sakot, viss ir tik daudz vienkāršāk. Bet jā, es jau teicu, ka šim stāstam nav nemaz tik briesmīgu beigu. Pēc tiešām ļoti zema emociāla kritiena, es pareizajā brīdī nonācu pareizo cilvēku kompānijā, kuri mani nomierināja un bija gatavi palīdzēt. Jau pirmajās sarunas minūtēs man parādījās armija, kas bija gatavi runāt ar jebkuru, kas man liek justies slikti, taču pēc tam jau nedaudz mierīgākā noskaņojumā mani noveda līdz atklāsmei un izpratnei par vissvarīgāko atšķirību starp Latvijas un Čīles baumām. Latvijā šis fenomens patiesi ir rets, tāpēc cilvēki pārsvarā arī mēdz ticēt lielākajai daļai, ko viņiem sanāk dzirdēt. Čīlē baumas ir tik populārs brīvā laika pavadīšanas veids, ka te gandrīz visi ir piedzīvoju;si brīdi, kad baumo arī par viņiem. Un tāpēc, pat ja arī cilvēki nolemj atstāstīt saviem draugiem tos skandalozos stāstus par to vienu blondīni, neviens tam tik un tā īsti netic. Es izmisumā pārdzīvoju par to, kas man apkārt notiek, pat nesaprotot, cik nenozīmīgi tas reāli ir. Un tad, kā odziņa šī deserta galā, man piedāva iespēju mainīt skolas, bet mans draugs, to dzirdot, sāka dziedāt "si tu vas, yo tambien voy, mi amor", kas nozīmē "ja tu iesi, es arī iešu", un, manuprāt, tā bija vienīgā lieta, kas man tobrīd varēja likt smieties līdz asarām. Tāpēc jā ... tagad pa visu māju uz tumbām klausos "Viena tante teica" (paldies, Paula kungs), un ar siltu tējas krūzi rokās un nedaudz šokolādes es tik jūtu, kā šīs brūcītes dzīst. Ar mani viss būs kartībā, es apsolu. Šī bija tikai vēl viena dzīves meistarklase, kas nodrošināja mani ar biezāku ādu. Ziniet kā, katru nedēļas nogali es atveru savu datoru, sameklēju weebly mājaslapu un nodomāju, ka man vairs īsti nav ko rakstīt. Vai tiešām katru nedēļu kaut kas tik interesants var notikt, lai iedvesmotu vēl vienu bloga rakstu? Bet uzreiz pēc virsraksta uzrakstīšanas, brīdī, kad es sāku atcerēties, kas tieši ir noticis pagājušajās dienās, es saprotu, ka man pavisam noteikti nav taisnība. Te katru dienu vari būt pārliecināts, ka kaut kas notiks. Pat ja tavi vienīgie plāni ir seriālu skatīšanās un pastaiga līdz lielveikalam, lai nopirktu saldējumu.
Kad tas ir pateikts, es varu diezgan droši paziņot, ka īstenībā šī nedēļa nebija tik interesanta. Nekādu grūtniecību vai latīņamerikāņu deju meistarklašu... Huh, lai gan nē - es meloju. Deju šonedēļ bija pietiekami - mēs vēljoprojām gatavojamies pārsteiguma šovam, kura mērķis ir uzaicināt pēdējā kursa skolēnus uz balli, kas tiek organizēta viņiem par godu. Es piedalos divās dejās - viena ir ar maniem klasesbiedriem, un tās garums ir 9 minūtes, taču otra ir deja, kurā dejo abu 3. kursu skolēni, ir 13 minūšu gara. Es gribēju rakstīt, kurās dienās man bija treniņi, bet, godīgi sakot, man nav ne mazākās nojausmas. Es zinu, ka es dejoju divas dienas - pirmā bija vai nu pirmdiena vai otrdiena, taču otrā - ceturtdiena, kurā mēs nodejojām kopā 6 stundas. Apzinoties, ka visi šie treniņi ir skolēnu organizēti, un mums nav nekādas skolotāju uzraudzības, es teiktu, ka šis ir pietiekami iespaidīgi, ne tā? Uz mūsu 6 stundu treniņu ieradās 99% no skolēniem, un visi reāli nodejoja visu šo laiku. Nekādi "dakteri" vai "zobārsti", nekādi "šis ir tik stulbi" vai "man nekas neinteresē".. Stundas vēljoprojām nenotiek, tāpēc ir fantastiski pavadīt šo laiku ar draugiem. Jautrības nekad netrūkst.. Bet jā - skola vēljoprojām ir slēgta. No sākuma tās bija divas nedēļas, tad vēl divas, pēc tam paziņoja, ka ilgāk par mēnesi ir nelikumīgi skolotājiem protestēt, un tāpēc pēc 30 dienām, kas apritēja pagājušajā ceturtdienā, mums ir jāierodas skolā. Trešdienas vakarā mēs uzzinājām, ka kaut kas jau atkal ir nogājis greizi, un stundas tomēr ceturtdien nenotiks. Es neatceros pēdējo reizi, kad es biju bijusi tik dusmīga. Nopietni. Es jau esmu rakstījusi, ka jā - pirmās nedēļas bija jautras. Pastaigas pa lielveikaliem, braucieni pa pilsētu, pusdienas pilsētas centrā.. Taču, kad ir pagājis jau mēnesis?! Apmaiņas skolēni, mani ieskaitot, bez skolas gluži vai jūk prātā. Ko tieši mums tagad vajadzētu darīt? Ceļot vieni nekur mēs pirmos 6 mēnešus nevaram, taču vecākiem ir darbs, valodu mēs vēl tik spīdoši nepārzinām, arī draugu loks mums pagaidām ir pietiekami limitēts, lai tas vien varētu mūs izklaidēt veselu mēnesi un ... jā, es biju pārskaitusies. Taču, kā jau teicu, skolas vietā ceturtdien es dabūju treniņu. Nolēmām gan, ka tas būs pēdējais, jo pirmdien noteikti beidzot jābūt skolai, un tad arī pārsteigsim pēdējo kursu. Uzminiet, kādu ziņu saņēmām vakar vakarā? Jā, arī pirmdien stundu nav, bet mēs noteikti tad uzzināsim, kad beidzot viss atsāksies.. Es jau esmu paspējusi nogurt no visa ... šī. Apmaiņas skolēniem šis ir pilnīgi un galīgi garām, jo mums jau tā ir tikai gads šajā skolā, kopā ar šiem klasesbiedriem un skolotājiem. Pārējiem skolēniem ... tagad mums būs pagarinātais mācību gads līdz Ziemassvētkiem, kas nozīmē, ka mums skolā būs jāsēž +40 karstumā, bet pēdējais kurss ... hmm, jā, pēdējais kurss. Ja viņi nesaņems savas liecības līdz 4. novembrim, viņi nedrīkstēs rakstīt gala eksāmenus. Nu, drīkstēs, tikai ne šogad. Kas nozīmē, ka viņiem būs jāpavada viss nākamais gads nedarot neko, bet gada beigās viņiem tiks dota iespēja beidzot nokārtot šos centralizētos pārbaudījumus, bez kuriem par universitātēm vai atestātu vari nedomāt. Tradicionāli, viss oktobris parasti tiek veltīts pēdejai klasei. Gandrīz katru nedēļu ir vismaz 4 vai 5 pasākumi, kas tiek veltīti šiem skolēniem, kuri pavisam drīz pamet skolas solu. Šogad viņiem nav bijis nekas, jo tāda oktobra mūsu skolā vienkārši šogad nav. Pārsteiguma šovs un balle ir divas pēdējās lietas, kas vēl ir palikušas.. Un pat tie ir uz jautājuma zīmes, neņemot vērā, ka mans kurss ir pavadījis mēnesi tos gatavojot.. Bet šis ... garstāvoklis, kas sastāv no manām dusmām un čīkstēšanas, aizņēma tikai daļu nedēļas. Piemēram, pašu nedēļas nogali es pavadīju ar savu vecāko māsu, skatoties filmas, taisot picas un kārtīgāk iepazīstoties. Ar visu ģimeni arī skatījāmies visus atrodamos YouTube videoklipus par Latviju, un jāsaka ... dienu dienā es skraidīju pa Vecrīgas ielām, bet man vajadzēja bariņu čīliešus pie sāniem, lai patiesi novērtētu, ar kādu skaistumu acu priekšā esmu uzaugusi. Dotajā brīdī ir svētdiena, 29. oktobris. 23:05. Vēl 55 minūtes, es sev nodziedāšu Daudz baltu dieniņu, un iešu čučēt. Rītdiena solās būs ļoti skaista... Arlabunakti! Labrīt! Ceru, ka visiem ir jauks rīts ... vai vakars. Man ir pietiekami daudz ko stāstīt, tāpēc ķersimies pie lietas, labi?
Šī nedēļa iesākās diezgan ierasti - mēģinājumi, pastaigas pa centru un drāma. Tomēr, kamēr es nevaru īsti teikt, ka tas mani pārsteidz, šī epizode bija kaut kas jauns. Es esmu pieradusi pie "viena meitene krāpa savu puisi, bet viņas draudzene to izstāstīja visai skolai" vai arī "cita meitene safabricēja pierādījumus, lai atņemtu klasesbiedrenei draugu", kā arī "cilvēks x sāka baumot par cilvēku y, jo ... viņam vienkārši nebija ko darīt, taču tas izvērtās par trīs cēlienu melodrāmu, kas beidzās ar visu ģimeņu un inspektoru iesaistīšanu". Starp citu, neliela piebilde - ģimenes iesaistās vairāk vai mazāk visās baumās, jo izrādās, ka ne tikai pusaudžiem šeit patīk paklačoties, taču inspektori ... jā, skolai reāli ir darbinieki, kuru galvenais uzdevums ir tikt galā ar visiem .. mēsliem, kas rodas šo drāmu rezultātā. Tomēr, atpakaļ pie lietas - šajā nedēļā es piedzīvoju jaunu epizodi. Šī varētu būt "klasesbiedrene bija pārliecināta, ka viņa ir stāvoklī, un tāpēc nolēma, ka viņa lūgs apmaiņas skolniecei kļūt par krustmāti". Mhm, es esmu atradusi vietu, kur es vairs neskaitos kā dramatisks cilvēks. Šis stāsts īsumā varētu izklausīties šādi - vienā skaistā pēcpusdienā es saņēmu īsziņu no draudzenes, kas burtiski sastāvēja no trīs vārdiem. "Esmu stāvoklī, Adele". Ok.. Tas bija ... kaut kas. Protams, es momentāli viņai zvanīju un sāku izprašņāt, kas un kā, un kāpēc. Labi, varbūt ne kāpēc, bet jūs saprotat, ko es domāju. Izrādījās, ka viņa pat īsti nebija vēl nopirkusi testu, bet bija paspējusi jau runāt ar sava puiša ģimeni, un ... jā, te man šķiet, ka loģika un praktiskums nav esksitējoši faktori. Te mēs tik iedomājamies, ka fonā skan ziepju operas skaņu celiņš, un tik laižam uz priekšu. Šis stāsts turpinājās ar pozitīviem testa rezultātiem, pēc tam es piekritu kļūt par nedzimušā bērna krustmāti, bet tas viss piedzīvoja lielo finālu ginekologa ofisā, kur manai draudzenei tika paziņots, ka viņa tomēr nav stāvoklī. Neviens nevar izskaidrot nepatiesos testa rezultātus, bet MTV "16 un stāvoklī" savu nākamo sēriju te noteikti nefilmēs. Es apzinos, cik ... iespējams, nežēlīgi tas ir no manas puses, bet tagad manā galvā ir tikai viena doma. Un tā ir par to, cik šis viss tagad šķiet ironiski. Braucot uz šejieni, man skaidroja, kā es mācīšos katoļu skolā un kā Čīlē reliģija un tikumisms ir ļoti augstu vērtēts. Noteikumos ietilpa obligātā uniforma, strikti ģērbšanās reglamenti, nekādas kosmētikas vai nagu lakas.. Protams, jau pirmajās skolas dienās es sapratu, ka puse no teiktā ir diezgan lielas muļķības, taču grūtniecība? Tagad man nāk smiekli, ja kāds, runājot par Eiropu, ieminās par netikumību. Tomēr, pārejot uz kaut ko nedaudz ... mierīgāku. Nedēļas nogali es pavadīju Santiago, kur norisinājās otrā AFS nometne. Tur es satiku 1/3 no visiem apmaiņas skolēniem Čīlē, un tagad par to domājot, varbūt "mierīgāk" nav pareizais vārds, kā to aprakstīt. Tās bija četras pārsteigumiem un smiekliem pārpildītas dienas, kuras man atmiņā paliks uz ilgu laiku. Viena lieta, ko es sapratu diezgan aši, bija saistīta ar valodu. Daži no apmaiņas skolēniem nav piedzīvojuši strauju progresu šajā sfērā, jo viņi gluži vienkārši nejūtas komfortabli runājot, ja apkārt ir vairāki cilvēki. Par to domājot, es sapratu, ka man nekad īsti nebija iespējas neiemācīties šo valodu. Es runāju tik sasodīti daudz, kā arī man ir tik daudz viedokļu, kurus es nevaru neizpaust ... un tāpēc klusēšana nekad nebija reāla. Un man nekas cits nealika, kā vien mācīties. Kurš būtu domājis, ka tas kādreiz varēs tikt uzskatīts par kaut ko noderīgu.. Viena no pirmajām sesijām bija par kultūršoku. Un šeit es tiešām iemācījos daudz noderīgas informācijas. Vai jūs zinājat, ka kulturšoks apmaiņas skolēnam var parādīties jebkurā brīdī visa gada garumā? Ir cilvēki, kuri to piedzīvo izkāpjot no lidmašīnās, citi skolēni to aptver pēc mēneša vai diviem, ir skolēni, kuriem šoks parādās pusgada vai gada beigās, bet citi sastop kulturšoku atbraucot mājās. Es nedomāju, ka man ir bijis viens konkrēts laika posms, kurā es kaut ko tamlīdzīgu būtu piedzīvojusi, taču pēc šiem 2,5 mēnešiem es beidzot aptveru, ka es neesmu tūriste. Un tas nāk komplektā ar diezgan neizskaidrojamām emocijām. Sāk pietrūkt Latvija, parādās nemiers, iespējams, sava veida dusmas un nomāktība. Bet arī tas ar laiku pazūd. Es vienkārši esmu aptvērusi, ka, ja man kāds pajautā, kas Latvijai un Čīlei ir kopīgs, es neko nevaru pateikt. Abas ir valstis ar karogu un prezidentu. Un pie tā arī mēs varam apstāties. Nopietni. Un brīžiem pat paliek nedaudz bailīgi, kad tu aptver, cik tālu esi aizbēdzis. Tomēr, šie ... šajos brīžos es pasakos visiem iespējamajiem spēkiem par to, ka man apkārt ir fantastiski cilvēki. Un šoreiz es nerunāju par savu ģimeni vai klasesbiedriem, jo, lai cik fantastiski viņi nebūtu, ir neiespējami saprast šo situāciju, ja neesi to piedzīvojis. Mani fantastiskie cilvēki ir apmaiņas skolēni. Esmu jau agrāk rakstījusi, ka dzīvoju pilsētā, ar vislielāko AFS nodaļu Čīlē - Los Angeles apkaimē mēs esam 10 skolēni. Man kaimiņos dzīvo 5 no viņiem. Pirmajās dienās tas bija fantastiski, jo bija kāds, ar ko parunāt angliski, kad no spāņu valodas galva jau plīsa pušu, vēlāk tie bija tie cilvēki, ar kuriem pārrunāt visu, kas šita dīvains šajā jaunajā vidē vai kopīgi pasmieties par baumām, kas radās, jo tagad mēs bijām slaveni gandrīz visā pilsētā, taču tagad ... tagad tie ir cilvēki, kuri pie manis nāk ar šokolādi, kopā lec visos iespējamajos piedzīvojumos un pieskata viens otru. Mēs esam apsolījuši, ka šogad mēs pārliecināsimies, ka gada beigās, AFS izlaidumā mēs visi stāvēsim kopā. Un neviens nebūs jau paspējis aizskriet mājās. Jo, lai cik absurdi tas šķita, kad es tik tikko biju atbrauksi, tagad es lēnām sāku saprast, kāpēc daži skolēni tiek sūtīti mājās. Apmaiņas gads dažiem ir pirmā reize, kad viņi ir izjutuši jebkāda veida neatkarību. Tu vari darīt, ko vien tava sirsniņa vēlas, un, visticamāk, tavi vecāki nekad par to neuzzinās. Neviens tevi te nepazīst, nav nekādu priekšstatu vai lielu risku.. Tomēr ierodoties Čīlē vēl viena pamanāma lieta ir tā, ka šajā kultūrā mēs, visi 16 vai 17 gadus vecie mazuļi, patiešām esam mazuļi. Šajās ģimenēs neatkarība šajā vecumā šķiet diezgan dumja un nereāla. Tā ir vēl viena milzīga atšķirība, kas distancē kultūru un paražas šeit un Eiropā. Un piedzīvojot šo ... konfliktu ... man šķiet, ka no aptuveni 90 skolēniem, kas atbrauca uz Čīli pirms 2 mēnešiem, mājās jau ir aizsūtīti 5 vai 6. Lai nu kā ... šī nedēļa, kā tās visas, bija ar jauniem pārsteigumiem piepildītas. Piedzīvoju pastaigu pa Santiago centru, kopā ar AFS brīvprātīgo pasniedzu visiem skolēniem latīņamerikāņu dejas (regetona) meistarklasi (mammu, tēti ... es atvainojos), jau vēl vairāk iemīlējos šajā valstī, un sapratu, cik laimīga es šeit reāli esmu. Tomēr tagad es dodos izbaudīt savu pēdējo nedēļu kā 16 gadniecei. Bučas! Nē, nē.. Es vēl neesmu padevusies! Es vēl rakstu! Oficiālais iemesls, kāpēc es divas nedēļas neko neesmu publicējusi, ir "mans dators saplīsa". Un tā ir taisnība, taču visi, kas reiz ir pabijuši skolas solā, zina, ka vienmēr jau var atrast veidu, kā kaut ko izdarīt. Un vēl vieglāk vienmēr ir atrast vismaz trīs iemeslus, kāpēc tomēr jebko izdarīt nebija iespējams. Bet atpakaļ pie datora - jā, uz nedēļu es biju atstāta bez sava labākā drauga, jo mans Maciņš nolēma atpūsties. Pirmā diena, dabiski, bija pavadīta ar vieglu uztraukuma sajūtu, taču pēc tam ... te ir tā fantastiskā lieta par šo visu apmaiņas skolēna būšanu - ikdiena ir tik pārpildīta ar piedzīvojumiem, ka nekad īsti nesanāk laika par neko uztraukties. Man vienkārši nav laika par vienu konkrētu problēmu domāt tik ilgi, lai sāktu pārliecināt manu prātu, ka ir pamats panikai. Tāpēc es savu draugu novietoju uz augsta plaukta, pāris dienas par viņu nedaudz piemirsu, un tad atvēru un, paldies visiem Apple dieviem, mans dators bija nolēmis mani iepriecināt un funkcionēt. Saka jau, ka kāds saimnieks tāds ... suns? Nu, man ir kāds saimnieks - tāds dators. Viņam vienkārši gribējās atpūsties. Par Apple dieviem runājot, vakar arī mans telefons piedzīvoja jautrību. Viņam bija tā laime nonākt sniegā. Uz to, protams, reakcija nebija iepriecinoša un viss rezultatējās pilnīgā audio pazušanā ... dziesmas, balss ieraksti - pilnīgi un galīgi nekā. Bet arī šis stāsts beidzās ar laimīgām beigām, jo pēc nelielas spītēšanās, šorīt es pamodos pie 100% funkcionējošas ierīces. Es esmu nolēmusi neuzdot liekus jautājumus un vienkārši priecāties, par to kā viss strādā. Atgriežoties pie tēmas, kuru uzsāku iepriekšējā rakstā - skolotāju protests. Esam protesta vidū, un kopējais laiks, pagaidām, izskatās, ka būs mēnesis. Tātad, no sākuma visiem šķita, ka mācību stundas būs atceltas uz divām nedēļām. Pēc šīm 14 dienām un neskaitāmiem protestiem, visi skolotāji satikās, lai izskatītu valdības izvirzīto piedāvājumu. 48 skolotāji nobalsoja "par", bet atlikušie 342 - "pret", un tā nu sanāca, ka protestu pagarināja uz vēl divām nedēļām. Pirmās divas nedēļas tika pavadītas salīdzinoši mierīgi, jo visi zināja, ka ātrāk nekas nebeigsies. Tā nu mierīgi varēja plānot treniņus, pastaigas pa centru, kafijas pauzes un dienas, kuras tika pavadītas kaut kur pa vidu gultai un ledusskapim. Tagadējā, otrā puse šim protestam, tik mierīga nu vairs nav, jo ir parādījušās vairākas problēmas. Orģinālajā stāsta versijā viss bija tīrs, skaidrs un aprēķināts - skolotāji drīkst atgriezties darbā pēc mēneša (ja viņi atgrieztos skolā ātrāk, šī darbība būtu pārtraukusi protestu, taču pēc mēneša viņiem ir atļauja strādāt paralēli protestam), tas dod vēl paplidus mēnesi - novembri - skolēniem, lai sakārtotu visas atzīmes, un pēc tam visi laimīgi dotos vasaras brīvlaikā. Tagad, toties, puse manu skolasbiedru ir pamodušies un atcerējušies, ka pēdejam kuram mācībās beidzas līdz ar oktobri, jo novembra sākumā jau jāraksta PSU, kas ir centralizēts eksāmens, bez kura universitātēs tikt nav iespējams. Šo eksāmenu bez liecības rakstīt nav iespējams, liecību bez atzīmēm dabūt ir neiespējami, taču atzīmes bez skolas un skolotājiem ... un ja protests tiešām ilgs mēnesi, gala datumi liecību izdošanai tiek nokavēti, un pēdejam kursam gads ir jāatkārto. Ja šis protests būtu nacionāls, gan jau ka problēmas varētu kaut kādā veidā novērst, taču, es jau minēju iepriekšējā rakstā, ka drosmīgo soli mācību stundu atcelšanā ir spērusi tikai mana skola mūsu reģionā, bet protestē tikai mana pilsēta visā Čīlē. Jā, tas ir ... sarežģīti. Un, ak jā - atcerieties, kā es optimistiski rakstīju, ka nebūs pagarināts mācību gads? Nu ja, orģniāli mācībām vajadzēja beigties 4. decembrī, bet es skolu ar smaidu uz sejas redzēšu ikdienu līdz Ziemassvētkiem. Nē, nē - es nopietni, man skola beigsies 22. decembrī. Bet, labi - šim visam sarkasmam arī īsti nav pamata, jo, godīgi sakot, skolas sols man ļoti pietrūkst. Apmeklēt skolu Čīlē ir tiešām liels prieks, un, uz sekundi aizmirstot tos lamuvārdus, kas nāk no manas mutes, kad 6:00 nozvana modinātājs, es tiešām labāk ietu mācīties nekā baudītu šo brīvlaiku. To sakot, šīs dienas ir bijušas ļoti jautras. Vēl jo projām gatavojamies pēdējā kursa šovam (kurš starp citu varētu arī nenotikt, bet mums treniņi jebkurā gadījumā ir gandrīz katru dienu), ar AFS skolēniem apskatām jau nedaudz vairāk no šīs fantastiskās valsts, kā arī es esmu atsākusi savus kulinārijas priekšnesumus. Šobrīd es cenšos saprast, cik reāli būtu pagatavot rupjmaizes kārtojumu... Ieminoties par izbraucieniem ar AFS ... mēs apmeklējam nacionālos parkus un vairākus vēsturiskus objektus, un ļaujiet man teikt - ak vai. Vakar vairākas reizes es tiku nostādīta priekšā dabas skatiem, kas padarīja mani pilnīgi un galīgi mēmu. Un visi, kuri mani pietiekami labi pazīst, zina, ka mani mēmu padarīt ir ļoti, ļoti grūti, un tāpēc vien jūs gan jau ka saprotat, cik fantastiski ir šie brīži. Tur tik ir iespējams noburbināt pāris vārdus latviski un tad ar ieplestu muti apbrīnot. Es pievienoju pāris bildes savai galerijai, taču tas nebūt neatspoguļo Čīles dabu tās pilnajā vērtībā. Vēl kas - viens no "galvenajiem tematiem", par ko tika runāts manās mājās pirms manas aizbraukšanas, bija tas, cik ļoti cilvēki mainās savā apmaiņas gada laikā. Varbūt pat mēs nemaz par to tik daudz nerunājām, taču es noteikti par to daudz domāju, pirms es atbraucu. Tagad, atskatoties uz pagājušajiem diviem mēnešiem ... hmm, es pavisam noteikti varu piekrist tam, ka pārmaiņas jau ir pamanāmas. Es noteikti esmu kļuvusi daudz bezrūpīgāka un drosmīgāka. Pirmajās dienās šīs izmaiņas inicēja frāze "es šeit esmu tikai uz gadu", un tad nozmīgs nešķita ne citu viedoklis, ne iespējamās sekas. Tad bija tikai baudīšana. Taču tagad, kad pirmās dienas sen jau ir aiz muguras, es esmu sapratusi, ka šis domāšanas veids ir kļuvis gluži vai automātisks. Es daru lietas, kuras pirms tam nekad nebūtu iedrošinājusies darīt, un tas noteikti nāk komplektā ar sava tipa laimi. Tam ir pievienota izteikta brīvības sajūta, kas uz manas sejas ir uztetovējusi smaidu. Protams, šī drosme ir radusies arī pateicoties pašpārliecinātībai, kas Čīlē ir tikai augusi. Par to domājot, es sapratu, kā Latvijā pēdējo gadu laikā es ieguvu pašpārliecinātību sakarā ar savu peronalitāti, prātu un visu, kas padara mani par ... mani, taču man vajadzēja nonākt Latīņamerikā, lai iegūtu pašpārliecību pār manu ārieni. Un to visu saliekot kopā - es esmu atradusi to sajūtu, kas mani bez apstājas padara ļoti, ļoti laimīgu. Es vairs īsti pat nedomāju par pusi no lietām, ko es daru. Es vienkārši ... daru. Un tas rezultatējas fantastiskās atmiņās par alām, kurās es rāpos iekšā, kalnu virsotnēm, no kurām paverās elpu aizraujoši skati un cilvēkiem, kuri palika mēmi pēc maniem komentāriem. Tagad gan man ir laiks iet čučēt. Pēc šodienas, kad nonācu aci pret aci ar savvaļas alpaku un nonācu situācijā, kurā man deva iespēju ganīt kazas (jā, es zinu..), miegs patiesi ir nepieciešams. Pēc trīs dienām es dodos 6 stundu garā ceļā uz Santiago, bet atgriezīšos svētdien. Man ir ļoti augstas cerības uz to, ka nākamais raksts varētu tikt publicēts laicīgāk.. Bučas! Tātad, man uz skolu nav jāiet 2 nedēļas. Vai mēnesi... Neviens nav īsti pārliecināts.
Stundas ir atceltas, kā jau iepriekš minēju, skolotāju protesta dēļ. Protestēts tiek zemo algo un nepietiekamā skolas finansējuma dēļ. Pagājušo trešdien vairāku Los Ángeles skolu skolotāji un skolēni piedalījās gājienā un protestā, taču šo drastisko soli, jebkādu mācību atcelšanu, ir spērušas pavisam nedaudz skolas. Manu, protams, ieskaitot. Un neviens nezina, kad šis protests īsti beigsies. Pirmais iespējamais datums, kad es varētu atgriezties skolas solā, ir 12. oktobris. Protams, ja skolotāji sasniegs savu mērķi pirms tam, mēs sāksim mācīties ātrāk, toties, ja arī līdz 12. oktobrim nekas nebūs panākts, mūsu brīvdienas ieilgs. Ilgākais iespējamais protesta laiks esot mēnesis. Novembra sākumā ir pēdējā kursa izlaidums, un tādēļ ilgāk skolu atcelt nevarot. Hmm, manas domas par šo visu ... ja es būtu Latvijā, tad es būtu pārlaimīga. Divas nedēļas bez modinātāja, kontroldarbiem, mājasdarbiem ... un tas nebūt neko neietekmē! Nekādas atstrādāšanas, samazinātu brīvlaiku vai garāku darba dienu. Taču šeit, Čīlē, mana apmaiņas gada laikā ... nu, es nezinu. Divas nedēļas gultā skatoties filmas es varēju pavadīt arī mājās. Un man tiešām patīk doties uz šo skolu! Man ir fantastiski klasesbiedri, satriecoši skolotāji... Toties, tajā pašā laikā, vismaz brīvdienu iesākums ir bijis jautrs un piedzīvojumiem bagāts, tāpēc ... huh, es nezinu, ko es par šo domāju. Pirmdiena un otrdiena tika pavadīta skolas solā bez īpašiem pārsteigumiem. Lai gan ... nē, es meloju. Lielu daļu pirmdienas es pavadīju medmāsas ofisā, jo viens no apmaiņas skolēniem piedzīvoja .... neveiklu starpgadījumu, kas novietoja viņu medmāsas uzraudzībā, bet viņa spāņu valoda ir ļoti ... pieticīga, tāpēc man bija jāpietēlo viņa tulks. Tās dienas laikā mana leksika tika bagātināta veidos, kā es nekad nedomāju, ka tā tiks bagātināta. Otrdiena bija diena, kuru es pavadīju dejojot. Trešā kursa otrais semestris vairāk vai mazāk ir veltīts pēdējam kursam. Mēs veidojam viņu pārsteiguma šovus un organizējam noslēguma balli, apsveicam viņu skolotājus un dejojam neskaitāmas dejas viņiem par godu. Kā jau minēju, novembra sākumā viņu skolas gaitas beidzās, tāpēc oktobris tiek pavadīts svinot. Diezgan sarežģīti to visu paveikt, ja puse no mēneša vienkārši neeksistē. Tāpēc otrdien mēs centāmies sadarīt visu ko vien var - pamatā mācoties dejas viņu pārsteiguma šovam, kurš notiek 13. oktobrī. Jā, dienu pēc mēs atgriežamies skolā... Ja mēs atgriezīsimies. Ai, es esmu apjukusi. Trešdienu es pavadīju cenšoties savest savu veselību vairāk vai mazāk kārtībā - jā, es tam visam pa vidu paspēju saslimt. Toties, jāsaka liels paldies manai imūnsistēmai - ļoti labas organizēšanas spējas. Tieši uz brīvdienām. Ceturtdien es braukāju pa pāris skolām prezentējot AFS, piektdien es ... gulēju. Uuu, un piektdienas naktī taču bija ballīte! Ak jā! Pēdējais kurss no kādas citas skolas nolēma organizēt šo fiestu, uz kuru uzaicināta bija teju visa Los Ángeles populācija vecumā no 16-19 gadiem. Tika nodejota visa nakts, un es jau vēlreiz pārliecinājos par to, cik talantīgi dejotāji ir lielāka daļa no čīliešiem. Sestdienu es pavadīju pussabrukušā un pamestā ēkā, kas agrāk bija internāts, lai gatavotos iespējams notiekošajam pēdējā kursa šovam, taču šodien (ir svētdiena) es dodos uz kādu mazu pilsētiņu ar saviem klasesbiedriem, lai piedalītos tirdziņā un vāktu naudu ... (vai variet uzminēt kam?) - jā, pēdējā kursa ballei!!! Es dotajā brīdī atrodos autobusā, ceļā uz Huepil, tāpēc visticamāk pēc pāris stundām nākamajā rindkopā es varēšu pastāstīt, kā man gāja. Pāris stundas kļuva par ... divām dienām. Ir otrdiena un es beidzot esmu nonākusi atpakaļ pie sava datora. Tirdziņš bija pasākums, kuru es ceru, ka nekad neazimirsīšu. Tā bija patiesi fantastiska diena, kurā es iemācijos taisīt perfektus frī kartupeļus un Čīles nacionālās dejas. Pēc šī pasākuma man patīk mani klasesbiedri vēl vairāk, un tā bija patiešām jautra un smiekliem piepildīta diena. Bet tagad es dodos uz nākamajiem piedzīvojiem, par kuriem varēsiet lasīt nakamajā rakstā. Bučas! |