Šo ierakstu es vēlos sākt atceroties kādu, iespējams, jau nedaudz piemirstu varoni no mana stāsta. Psiholoģijas skolotājs. Jā, izrādās, ka arī viņš var kļūt vēl savdabīgāks. Lai gan nav jau tur nekas savdabīgs viņa darbībās, un es domāju, ka daudzi tādi kā viņš pa pasauli apkārt skraida, taču es nekad nedomāju, ka es vienu no šiem tipāžiem reāli satikšu. Vēl jo vairāk pozīcijā, kurā man no viņa būtu jāmācās.
Trešdien, īsi pirms stundas, es runāju ar vienu no savām klasesbiedrenēm, kura man jautāja, vai man patīk psiholoģija. Šķiet, šobrīd jau visa klase zina, ka vienīgais, kas man traucē šo fantastisko stundu baudīt Čīlē, ir mans burbuļojošais naids pret šo konkrēto individuāli. Tajā brīdī mana klasesbiedrene sāka smaidīt un teica, ka es neesmu vienīgā. Izrādās, ka blondīnes nav vienīgie cilvēki, par kuriem skolotājam ir savs izteiktais viedoklis. Pēdējo stundu laikā viņš ir arī atzinies savos "šķīstajos" uzskatos par homoseksualitāti un biseksualitāti. Es nevaru jums tos te tagad rakstīt, jo negribu bojāt savu svētdienas rītu, bet, manuprāt, vismaz virzienu jūs jau sapratāt. Es, protams, līdz šim diezgan uzskatāmi nepievērsu uzmanību nekam, ko viņš teica, bet tajā stundā es sāku klausīties. Nu, draugi mīļie, šis būs pirmais brīdis, kad mums vajadzētu priecāties, ka es nepārzinu spāņu valodu tik labi, lai sāktu ar viņu diskusiju par viņa "svētajiem" uzskatiem, jo, ticiet man, es biju dusmīga. Dusmīga pat šķiet tāds kā mīlīgs vārds salīdzinot ar emociju, ko jutu brīžos, kad viņš mums centās mācīt kā "pareizi" uztvert dzīvi un attiecības un.... Labi, parunāsim par kaut ko citu, šis tiešām bojā manu rītu. Šajos brīžos es tieku atgādināta par to, cik patiesi katoliskā vidē es reāli esmu. Jā, es mīlu šos cilvēkus no visas sirds, bet ... vai šīs var saukt par kulturālām atšķirībām? Labi, mums vajag kaut ko jautru. Haha, mana spāņu valoda! Par to vienmēr var pasmieties.. Labi, ja mēs būsim atklāti, man ir bijis ļoti straujš progress. Ja pirms tam bija tā, ka brīžos, kad runāju spāniski mani varēja saprast tikai tie cilvēki, ar kuriem es pavadu kopā daudz laika, tad tagad mani vairāk vai mazāk saprot arī cilvēki, kuri nekad nav ar mani runājuši. Tas tiešām ir milzīgs sasniegums, ticiet man. Jo prims tam ... piemēram, 18. septembrī pie pusdienu galda, brīdī, kad es prasīju savai tantei, no kā sastāv cepumi, kurus viņa bija pagatavojusi, manam tētim bija jāiesaistās sarunā, lai paskaidortu, ko es ar šo jautājumu cenšos panākt. Starp citu, viņš nerunā ne vārda angliski, kas vien nozīmēja, ka mana spāņu valoda tiešām bija kā trīsgadniekam, kura bubinājumus saprot tikai viņa vecāki. Arī skolā šis ir sagādājis pietiekami daudz uzjautrinošus brīžus, kad mani klasesbiedri šādi skaidro citiem cilvēkiem, ko es tikko esmu pateikusi. Tas, protams, ir ļoti jauki un sirsniņu sildoši, ka viņi mani zina tik labi, ka var atšķetināt mana tipa spāņu valodu, taču tajā pašā brīdī, kad kāds puisis ar tevi flirtē un tev vajag tavu klasesbiedru, kurš šo konkrēto sarunu monitorē ... hmm, es gribu teikt, ka tas bija neveikli, bet īstenībā nē. Tieši tas bija tas, kas to visu padarīja ļoti smieklīgu un atmiņā paliekošu. Un šis ir arī mans veids, kā uzreiz iztestēt puišu humora izjūtu.. Īstenībā tas bija prakstiskāk nekā es domāju.. Tomēr viens notikums, kas vēl ilgi liks smieties, bija brīdis, kad ekonomikas skolotājs sāka lasīt manus pierakstus. Viņa stundā viņš diktē ļoti daudz teorijas, kas mums ir jāpieraksta, un, pārsvarā, es visu arī piefiksēju. Spāņu valoda pārsvarā tiek izrunāta tā, kā tā tiek rakstīta, tāpēc šis man nesagādā pārāk lielas problēmas. Līdz brīdim, kad viņš teoriju sāk skaitīt tā, it kā censtos norepot Eminem "Rap God" vai arī izdomā sākt ievietot savos stāstījumos garus un sarežģītus vārdus. Tajos brīžos es vairs nevaru izsekot līdz viņa spāniskajām domām, tāpēc, lai izskatītos, ka es kaut ko daru, es sāku rakstīt latviski. Man blakus stāv mana klade, un šis ir viens no ierakstiem - " La economía se centra en el comportamiento y las interacciones de los agentes económicos y cómo funcionan las economías. Microeconomía analiza los elementos džimbai rūdi ralalā, ai ridi ridi ridi ridi rasasā ai rūūdi ralasā ai rilasā ai ralasā ai džimbai rūdi ralalā, examina la economía en su conjunto para explicar los amplios agregados y sus interacciones "arriba abajo", es decir, usando un simplificado un tu paliks' tik viens, miglā pārvērties, varbūt kaut kas sāpēs, varbūt kāds ko prasīs, kad paliks' tik viens, centies sauli nenoskriet pārāk karsti, sirds sadeg neparasti. " Tīri teorētiski ar šo problēmām nekādām nevajadzētu būt, vai ne? Pirms kontroldarbiem es palūdzu saviem klasesbiedriem man atsūtīt pilnās versijas klasē darītajam, un šie ieraksti noder tik manam uzjautrinājumam. Protams, līdz brīdim, kad skolotājs pamanīja, ka es reāli visu pierakstu. Viņš bija pārsteigts, ka es tiešām visu piefiskēju, zinot, ka es nepārzinu spāņu valodu, un tāpēc viņš vēlējās pārlasīt, kas nu man ir sanācis. Panikas brīdī es pateicu, ka laiku pa laikam es saprotu, ko viņš saka, bet man ir vieglāk domu pierakstīt latviski. Tas tikai palielināja viņa izbrīnu, un viņš nolēma visas klases priekšā censties palasīt manus latviskos ekonomikas skaidrojumus. Ziniet, cik grūti ir noturēt nopietnu seju, kad čīlietis - ekonomikas skolotājs klases priekšā lasa Laura Reinika dziesmas vārdus? Uuu, starp citu, pagajušo nedēļ, brīdī, kad es jau nu biju sadomājusies, ka es nu labi runāju spāniski, skolas darbinieks man pajautāja, kā mani sauc, un es atbildēju ar "ļoti labi". Tas mani noteikti atgrieza realitātē. Interesanta lieta, ko es noteikti negaidīju šajā kontinentā, ir rasisms. Šī ir tēma, par kuru, man šķita, ka es biju pietiekami izglītota, taču nē. Es biju ļoti pārsteigta, kad pamanīju, cik rasistiski var būt latīņamerikāņi. Loģikas, manuprāt, tur nav nekādas, bet jebkurā gadījumā, es ar vien vairāk sāku domāt, ka Latvija tomēr nav nemaz tik diskriminējoša zeme. Mana klase ir arī pieņēmuši latviešu ... hmm, par kultūru es to nesaukšu, taču latviešu paradumi tie patiešām varētu būt. Pirmais jau noteikti bija lamuvārdi. Man ir neskaitāmi videoklipi, kuros mani draugi skraida pa skolu kliedzot stulbības blakus skolotājiem, bet viņi tik kautrīgi pasmaida un nemaz nenojauš, kas tikko noticis. Pāris klasesbiedri ir arī kļuvuši par kaislīgiem Līvu faniem, un Bermunda Divstūra "Tequila Bomb" arī ir iemantojusi savu slavu. Ak jā, un mans mīļākais brīvā laika pavadīšanas veids ir oligarhu lietas skaidrošana. No tā es esmu secinājusi, ka vissaprotamākais tēls maniem latīņiem ir Lembergs. Politikas skolotājs teica, ka viņiem te tādu arī esot daudz, kas vien liek noprast, ka mūsu politiķis vienkārši ir nonācis nepareizajā zemē. Čīlē viņa talantīgā personība būtu tiešām novērtēta. Bet labi, man jāsāk gatavoties nākamajai nedēļai, kurā stundas ir tikai līdz trešdienai. Pēc tam skolotāji dodas protestēt, un neviens nezina, līdz kuram laikam tas būs. Šis teikums "stundas nenotiks sākot no trešdienas, taču mēs nezinām, kad tās atsāksies" ir dīvaini patīkams.. Bet par to jau es jūs informēšu pēc nedēļas. Bučas!
0 Comments
Jā, ieraksta nosaukuma pamatmērķis pavisam noteikti ir novērst jūsu uzmanību no tā, ka es neesmu publicējusi 5. nedēļu un sakarīga apraksta 6. nedēļai arī īsti nebūs..
Bet 18. septembris. Kāpēc šis datums ir īpašs? Orģināli es gribēju rakstīt, ka šis datums Čīlē nozīme ballīti, bet, ja esam kaut ko pēdējā mēneša laikā iemācijušies, tad tas ir tas, ka carretes šajā kultūrā nekas īpašs nav. Tomēr 18. septembris ir kaut kas nopietnāks. Par Svētā Patrias dienu "brīdināta" es jau tiku no dienas, kad ierados. Katru reizi, kad konstatēju, ka, pateicoties čīliešu mīlai pret kārtīgām maltītēm, es pavisam drīz jau nu vairs nevarēšu tik iekšā pa mājas durvīm, visi tik nosmējās un teica, ka man vien jāsagaida 18tais. Tie ir tie svētki, kuru laikā ir pavisam normāli pieņemties svarā vismaz par 5 kg trīs dienu laikā un pret to cīnīties esot bezjēdzīgi. Cenšoties apgūt šo kultūru, es arī vairākkārt esmu iepazīstināta ar faktu, ka čīlieši izmantos katru iespēju kārtīgi izpriecāties un visi iespējamie notikumi tiks svinēti līdz pēdējai iespējamajai minūtei. Tas ir bijis pierādīts brīžos, kad svarīgu futbola spēļu laikā ir atceltas stundas, skolas dzimšanas diena tiek svinēta 4 dienas pēc kārtas un tagad - 18. septembris nozīmē trīs papildus brīvdienas, neaptverami daudz ēdiena, dejas, dziesmas un terremotos. Viens no AFS brīvprātīgajiem skolotājiem man aprakstīja šos svētkus kā "svarīgākus par Ziemassvētkiem un Lieldienām kopā ņemot". Zinot, ka šī ir diezgan strikti katoliska sabiedrība, to iedomāties bija nedaudz sarežģīti. No sākuma es domāju, ka šī ir Čīles "dzimšanas diena", jo tas varbūt varētu šķist loģiski - kā nekā šīs valsts iedzīvotāji ir neaptverami patriotiski un tad iespējams svētki varētu būt vissvarīgākaie visā gadā. Bet nē, pēc vairākām uzjautrinošām sarunām es noskaidroju, ka 18. septembris ir neatkarības dienas svinēšana, taču reālas dzimšanas dienas svinības valstij norisinās feburārī. Jā, es arī neko nesaprotu... Sagaidīsim februāri, kad kāds man centīsies paskaidrot, kas notiek, labi? Svinēšana sākās 13. septembrī ar gājienu pa Los Àngeles, kurā piedalījās visas pilsētas skolas. Es gan tobrīd sēdēju skolas solā, rakstot kārtējo kontroldarbu (teikšu, ka tas bija līdzvērtīgi jautri), tāpēc man šie svētki sākās nākamās dienas vakarā ar peña. Peña ir pasākums, kas notiek visās skolās, taču ne vienlaicīgi. PAH (mana skola) šo pasākumu ievietoja ceturtdienas vakarā. Dienas gaitā sporta zāle tika dekorēta un saposta tā, lai nevienam nebūtu šaubas par to, cik patriotiski čīlieši var būt - kur vien griezās, varēja redzēt karoga krāsās veidotas puķes, zīmējumus un neskaitāmi daudz citus dekorējumus. Protams, netika aizmirsti arī ēdieni - katrs kurss varēja veidot savu "telti", kurā pārdot visus iespējamos tradicionālos našķus. Vakara gaitā uz skatuves tika izdejotas visas nacionālās dejas, dziedātas dziesmas un pēdējie - 4. kursi dejoja savas pēdējas, Čīles tradīcijām veltītas dejas. Nākamajā dienā, piektdienā, kā jau dienā pirms svētkiem, stundas nenotika. Kāpēc gan lai visi nesāktu svinēt dienu ātrāk, ne tā? Todien uz skolu nevajadzēja vilkt uniformu, no rīta visi tikām sagaidīti ar brokastīm, kas sastāvēja no empañadas un choripanes, bet pēc tam visi atkal devāmies uz sporta zāli, lai vēlreiz skatītos iepriekšējās dienas priekšnesumus. Oficiālais iemesls tam esot bijis "peña bija domāta vecākiem un draugiem, bet šodien priekšnesumus rādam skolasbiedriem", taču pēc tam, kad skolotājs man to pateica, mani klasesbiedri sāka smieties un teica, ka viņi vienkārši neesot gribējuši mūs tik agri laist mājās, un tāpēc, lai nedaudz "pavilktu" laiku, mums bija tas prieks un laime vēlreiz vērot 4. kursa puišus bez krekliem dejojot weca (čīliešu tradicionālā un populārāka deja). Un tad no sestdienas līdz otrdienai šie svētki tiek svinēti ar ģimeni. Mani vecāki un māsas jau gadiem ilgi 18. septembri atzīmē kempingā, un šis gads nebija izņēmums. Šīs četras dienas man bija tā laime izbaudīt ezera krastā. Gan brauciena laikā, gan galamērķī skati patiešām ir elpu aizraujoši. Par to runājot, ar vien vairāk un vairāk esmu sākusi pamanīt līdzības starp dažiem skatiem šeit un pāris zināmam vietām Latvijā. Siguldas meži, mazā Jugla, Daugavas līkumi ... varbūt neesmu nemaz aizbrauksi tik tālu no mājām. Mums pieciem pievienojās abas mammas māsas, vecmamma un pāris brālēni un māsīcas. Kaut kur centīšos pievienot bildi, taču nevienā brīdī tā arī nesanāca "noķert" visu pilno ģimeni vienā bildē. Gan ēdienu, gan deju tiešām bija tik daudz, cik solīts, un šis dienas tika pavadītas smejoties līdz saullēktam. Vienīgais, kas vēl noteikti ir jāpiemin, ir jau agrāk minētais terremoto. Terremoto jeb zemestrīce ir viens no diviem slavenajiem čīliešu alkoholiskajiem dzērieniem. Tam blakus vēl ir tsunami. Pirmo reizi šos abus nosaukums dzirdēju AFS nometnē, kur mūs brīdināja, ka dzērieni šādi nav nosaukti tā pat vien un mums noteikti jābūt uzmanīgiem. Dzērienu izraisītā zemestrīce varot beigties bēdīgāk nekā Mātes Dabas veltījums. Mana latīņu mamma teica, ka viņas uzraudzībā esot laiks man pamēģināt savu pirmo terremoto. Nu ko, dzēriens ir patiesi garšīgs un neatliek man nekas kā tikai piekrist AFS brīvprātīgo teiktajam.. Zemestrīce ir tiešām sava vārda cienīga. Bet tagad man ir jāsāk gatavoties skolai. Nākamās divas nedēļas solās būt pārpildītas ar pārbaudes darbiem un mēģinājumiem, jo jāsāk gatavoties nākamajiem svētkiem. Es taču teicu, ka te svinēšana ir gluži vai kultūras raksturojums... Bet jums jaunus stāstus centīšos rakstīt cik vien ātri varēšu. Zinot mani, vienmēr ir kāds jauns kuriozs, ko atstatīt. Ceturtā nedēļa... Ir pagājis mēnesis, un es jau vairs neteikšu "ak vai, cik laiks ātri skrien" vai arī "šķiet, ka būtu atbraukusi tikai vakar". Šie teikumi pēdējo dienu laikā jau ir pazaudējuši savu nozīmi, jo, lai arī cik bieži tos nedzirdētu un neizteiktu, aptvert to, ka pagājis jau tik ilgs laiks, ir neiespējami.
Es vēlos nedaudz apstāties un saprast, kas jau pa mēnesi ir paspējis notikt, taču pirms tam - nedaudz tagadnes un realitātes. Šī nedēļa ... gribas teikt gandrīz to pašu, ko pagājušajā rakstā - noticis, protams, ir daudz kas, taču pusi no tā es jums pavisam noteikti nestāstīšu. Otra puse ... jā, otra puse varbūt nav tik "sulīga", taču dīvainību man pietiek abās. Viens no nedēļas spilgtākajiem brīžiem radās pateicoties manam psholoģijas skolotājam. Psiholoģija ir mācību priekšmets, kurš man vienmēr ir interesējis, un, ņemot vērā, ka Čīlē tas tiek uztverts daudz nopietnāk nekā Latvijā, psiholoģijas skolotājs ir viens no skolas darbiniekiem, uz kuru man tiešām bija vēlme atstāt labu iespaidu. Bija, jā - vairāk man tādas patiesi nav... Pirmajās stundās man ar viņu kontakta nebija nekāda - es biju pārāk aizņemta ar savu vispārējo apjukumu. Pirmo reizi es ar viņu runāju, kad prasīju, vai drīkstu nerakstīt vienu no kontroldarbiem - šajā sarunā es no sava spāņu valodas krājuma sagrabināju teikumus, kuru nozīme bija tuvu "man ļoti patīk psiholoģija", "Latvijā es to ļoti labi saprotu" un "dotajā brīdī man nav pietiekamas spāņu valodas zināšanas, lai kontroldarbu uzrakstītu". Jā, "Latvijā es to saprotu, bet mana spāņu valoda vēl nav pietiekami laba" ir attaisnojums, kuru es esmu izmantojusi pārāk daudz.. Vienīgā, uz kuru tas nestrādā, ir organiskās ķīmijas skolotāja... Nākamajā stundā es ļoti pārliecinoši izlikos, ka es klausos visā, ko skolotājs saka (būsim atklāti, pat ja es klausītos, es labākajā gadījumā saprastu 40%.. atšķirības nav nekādas), taču šoreiz viņš man pēkšņi klases priekšā nolēma pajautāt, no kuras valsts es esmu. Protams, es jautājumu nedzirdēju, ieslēdzās mani nepārspējamie instinkti, un .... kāds var uzminēt, ko es pateicu? Es pateicu "jā". Mhm, tieši tā - es atbildēju uz jautājumu: "No kuras valsts tu esi?" ar "Jā!". Uz to visu "labais iespaids" lietu es savā ziņā padevos jau tad. Tomēr, tas, ko šis fantastiskais skolotājs izdarīja pēc tam, man ļāva pārāk nepārdzīvot par šo izgāšanos - stundā, kuras tēma bija saistīta ar atšķirībām, kas valda starp visiem pasaules iedzīvotājiem, viņš nolēma maniem klasesbiedriem paziņot, ka, viņaprāt, tas, ka es esmu blondīne, nozīmē, ka esmu līmeni augstāk par visiem pārējiem. Mirkli uzgaidiet ... ko?! Es pacentīšos aizmirst savus personīgos uzskatus par to, cik vispār tas ir pretīgi, kad kāds var cilvēkus dalīt "augstākos" un "zemākos" līmeņos, un šajā brīdī mēģināšu raudzīties uz situāciju no malas - skolotājs, cilvēks ar autoritāti, baram jauniešu cenšas iesakidrot, ka viņu klasesbiedrs ir labāks par viņiem. Un argumentācija balstās tikai un vienīgi uz to, kas atrodas uz šī klasesbiedra galvas... Beigu beigās jūs jau zināt, cik ļoti man patīk mani klasesbiedri, un arī šajā sitācijā viņi visi tik pasmējās un pateica, ka man pavisam noteikti par šo nevajadzētu lieki domāt un uztraukties, bet psiholoģijas skolotājs ... jā, es tik varu nopūsties un nomurmināt raro... Labi, bet uz kaut ko nedaudz jautrāku un vieglāku - es piedzīvoju savu pirmo zemestrīci! It kā... Es to nogulēju.. Zemestrīces ir dabas parādība, kas šeit tiek uztverta ar tādu pašu vienaldzību kā lietus. Un tas ir tāpēc, ka tās šeit arī notiek gandrīz tik pat bieži, cik bieži līst lietus. Un tā nu arī viens no izklaides veidiem čīliešu ģimenēm ir vērot, kā uz šo ikdienišķo brīnumu reaģē apmaiņas skolēni. Man jau pirmajā dienā stāstīja stāstus par to vienu vācieti, kas esot sācis kliegt un skraidīt apkārt. Pēc šī visa, man radās dziļa interese par to, kā es reaģēšu, kā tas būs un kā viss izskatīsies. Es tiešām gaidīju šo pieredzi... Gaidīju, gaidīju un izrādās, ka mana reakcija nebija nekāda, jo es pat nepamodos. Es burtiski nogulēju zemestrīci... Šķiet, vairāk nav jautājumu par to, cik dziļš ir mans miegs..? Par šo nedēļu ... kas vēl? Šodien ar ģimeni bijām tādā kā nelielā čīliešu brīvdabas tirdziņā, vakar visa diena tika pavadīta Čīles laukos ar visiem Los Angeles apmaiņas skolēniem un viņu ģimenēm, man sanāca pabūt divās misās, es beidzot nogaršoju Dunkin' Donuts izslavēto karsto šokolādi.... Bet tagad neliels solis atpakaļ.. Mana dzīve te patiesi ir telenoveles cienīga. Un es zinu, ka laiku pa laikam to pašu mēdzu teikt esot Latvija, bet nē, man nebija ne mazākas nojausmas, par ko es runāju. Jāsaka uzreiz, ka šāda ikdiena ir neiedomājami nogurdinoša un potenciāli satraucoša. Godīgi sakot, ja vien man būtu vēlme, es te varētu "stresot" par gandrīz visu... Tomēr šis viss pilnīgi un galīgi maina savu nozīmī brīžos, kad pie sevis es nomuminu "pēc gada es būšu prom". Tā pat kā ar manām pēdējām nedēļām Latvijā, kurās es sev ieskaidroju, ka principā varu darīt ko vien gribu, jo tulīt tik un tā pārcelšos un citu kontinetu, arī šeit mani vairs nemoka domas par sekām, citu domām vai kāda kopumā nesvarīgu cilvēku viedokļiem. Te šī telenovele mani uzjautrina, te es smejos par baumām, kas klīst pa skolu un te man tiešam ir vienalga, pie kā šis viss novedīs. Jo tas patiesi ir tikai uz gadu. Pēc neika 11 mēnešiem es pazūdu, un 99% no cilvēkiem, kuri man dotajā brīdī ir apkārt, es vairs neredzēšu nekad. Pat ja tas var šķist skumji, nenoliedzami ir jāatzīst privilēģijas, kas man ar to tiek pasniegtas. Ļoti populārs jautājums ir "Vai tev ir grūti?". Es vēl jo projām nezinu, kā uz to atbildēt. Grūti ... nē, nu, protams, ka ir brīži, kad es gribu paķert šokolādes kasti, ielīst gultā un nekad vairs nelīst ārā. Kā nekā es arī tagad vēl nepārzinu spāņu valodu, es dienu dienā ceļu savu apkaunojuma latiņu un es vēl jo projām esmu blondā meitene Čīlē, taču pat tad ... pat tad, kad šķiet, ka nu tagad gan vairs sliktāk nevar būt, pat tad es nevaru iedomāties, ka varētu visu pamest un atgriezties mājās. Es zinu, ka brīžos, kad saku, ka atrodos paradīzē, visi pēkšņi iedomājas, ka man te iet perfekti un nekas nav nogājis greizi, bet nē ... manā dzīvē vārds "paradīze" ir nedaudz mainījis nozīmi un tas nebūt nenozīmē, ka es te lēkāju pa pļavām ar vienradžiem un varavīksnēm fonā. Mana paradīze ir vieta, kurā esmu tik ļoti iemīlējusies, ka nevaru to pamest pat brīžos, kad paliek pavisam smagi. Un jā, es tagad atrodos savā paradīzē. Es noteikti esmu kļuvusi reliģiskāka, nedaudz drosmīgāka, es pavisam noteikti esmu sevi iepazinusi daudz labāk, un, man gribās domāt, ka arī mana pašpārliecinātība ir kāpusi. Šoreiz gan es nodomāju par to pašpārliecinātību, kas raujas uz augšu pateicoties spēcīgajai uzmanībai, kas man tiek pievērsta, bet gan par kaut ko nedaudz dziļāku. Šeit mani cilvēki iepazīst pirmo reizi un šie iespaidi patiešām ir petiesi - to saku, jo Latvijā reti kad sanāk satikt cilvēkus, ar kuriem nav kopīgu paziņu vai draugu. Un tas nozīmē, ka viņi ļoti iespējams par tevi kaut ko jau ir dzirdējuši un viņiem jau ir radies sava veida priekšstats. Šeit, nē ... tikai te es esmu patiesi aptvērusi, kāda es patiesi no ārpuses esmu. Un tas, cik ātri mani čīlieši ir pieņēmuši .... tas ir tas, kas patiešām ceļ šo pašapziņu.. Valoda ... nepārprotami, valodas sfēra ir acīmredzami uzlabojusies, taču vēl jo projām laiku pa laikam sanāk kāds pārpratums - šī nedēļa vien producēja sarunu, kurā man sanāca pateikt, ka es kolekcionēju dzīvus pingvīnus, tad pāris nedēļas atpakaļ es ļāvu pāris cilvēkiem noprast, ka es ļoti labi spēleju hokeju, bet mani mīļākie brīži bez šaubām ir tie, kuros man pazūd jebkādi valodas filtri un es vai nu sāku runāt latviski, vai arī vienkārši ar pilnīgu tukšumu galvā nevar izdarīt neko vairāk kā plātīt muti.. Šķiet, ka visus rakstus nobeigšu ar vārdiem "bet man vēl ir tik daudz ko stāstīt", un tā ir taisnība. Bet tagad ... tagad mani māc liels nogurums, rīt jau atkal skola, bet jums es novēlu fantastisku nedēļu un tik pat lielu jautrību kā man. Bučas!! |