Ziniet kā, katru nedēļas nogali es atveru savu datoru, sameklēju weebly mājaslapu un nodomāju, ka man vairs īsti nav ko rakstīt. Vai tiešām katru nedēļu kaut kas tik interesants var notikt, lai iedvesmotu vēl vienu bloga rakstu? Bet uzreiz pēc virsraksta uzrakstīšanas, brīdī, kad es sāku atcerēties, kas tieši ir noticis pagājušajās dienās, es saprotu, ka man pavisam noteikti nav taisnība. Te katru dienu vari būt pārliecināts, ka kaut kas notiks. Pat ja tavi vienīgie plāni ir seriālu skatīšanās un pastaiga līdz lielveikalam, lai nopirktu saldējumu.
Kad tas ir pateikts, es varu diezgan droši paziņot, ka īstenībā šī nedēļa nebija tik interesanta. Nekādu grūtniecību vai latīņamerikāņu deju meistarklašu... Huh, lai gan nē - es meloju. Deju šonedēļ bija pietiekami - mēs vēljoprojām gatavojamies pārsteiguma šovam, kura mērķis ir uzaicināt pēdējā kursa skolēnus uz balli, kas tiek organizēta viņiem par godu. Es piedalos divās dejās - viena ir ar maniem klasesbiedriem, un tās garums ir 9 minūtes, taču otra ir deja, kurā dejo abu 3. kursu skolēni, ir 13 minūšu gara. Es gribēju rakstīt, kurās dienās man bija treniņi, bet, godīgi sakot, man nav ne mazākās nojausmas. Es zinu, ka es dejoju divas dienas - pirmā bija vai nu pirmdiena vai otrdiena, taču otrā - ceturtdiena, kurā mēs nodejojām kopā 6 stundas. Apzinoties, ka visi šie treniņi ir skolēnu organizēti, un mums nav nekādas skolotāju uzraudzības, es teiktu, ka šis ir pietiekami iespaidīgi, ne tā? Uz mūsu 6 stundu treniņu ieradās 99% no skolēniem, un visi reāli nodejoja visu šo laiku. Nekādi "dakteri" vai "zobārsti", nekādi "šis ir tik stulbi" vai "man nekas neinteresē".. Stundas vēljoprojām nenotiek, tāpēc ir fantastiski pavadīt šo laiku ar draugiem. Jautrības nekad netrūkst.. Bet jā - skola vēljoprojām ir slēgta. No sākuma tās bija divas nedēļas, tad vēl divas, pēc tam paziņoja, ka ilgāk par mēnesi ir nelikumīgi skolotājiem protestēt, un tāpēc pēc 30 dienām, kas apritēja pagājušajā ceturtdienā, mums ir jāierodas skolā. Trešdienas vakarā mēs uzzinājām, ka kaut kas jau atkal ir nogājis greizi, un stundas tomēr ceturtdien nenotiks. Es neatceros pēdējo reizi, kad es biju bijusi tik dusmīga. Nopietni. Es jau esmu rakstījusi, ka jā - pirmās nedēļas bija jautras. Pastaigas pa lielveikaliem, braucieni pa pilsētu, pusdienas pilsētas centrā.. Taču, kad ir pagājis jau mēnesis?! Apmaiņas skolēni, mani ieskaitot, bez skolas gluži vai jūk prātā. Ko tieši mums tagad vajadzētu darīt? Ceļot vieni nekur mēs pirmos 6 mēnešus nevaram, taču vecākiem ir darbs, valodu mēs vēl tik spīdoši nepārzinām, arī draugu loks mums pagaidām ir pietiekami limitēts, lai tas vien varētu mūs izklaidēt veselu mēnesi un ... jā, es biju pārskaitusies. Taču, kā jau teicu, skolas vietā ceturtdien es dabūju treniņu. Nolēmām gan, ka tas būs pēdējais, jo pirmdien noteikti beidzot jābūt skolai, un tad arī pārsteigsim pēdējo kursu. Uzminiet, kādu ziņu saņēmām vakar vakarā? Jā, arī pirmdien stundu nav, bet mēs noteikti tad uzzināsim, kad beidzot viss atsāksies.. Es jau esmu paspējusi nogurt no visa ... šī. Apmaiņas skolēniem šis ir pilnīgi un galīgi garām, jo mums jau tā ir tikai gads šajā skolā, kopā ar šiem klasesbiedriem un skolotājiem. Pārējiem skolēniem ... tagad mums būs pagarinātais mācību gads līdz Ziemassvētkiem, kas nozīmē, ka mums skolā būs jāsēž +40 karstumā, bet pēdējais kurss ... hmm, jā, pēdējais kurss. Ja viņi nesaņems savas liecības līdz 4. novembrim, viņi nedrīkstēs rakstīt gala eksāmenus. Nu, drīkstēs, tikai ne šogad. Kas nozīmē, ka viņiem būs jāpavada viss nākamais gads nedarot neko, bet gada beigās viņiem tiks dota iespēja beidzot nokārtot šos centralizētos pārbaudījumus, bez kuriem par universitātēm vai atestātu vari nedomāt. Tradicionāli, viss oktobris parasti tiek veltīts pēdejai klasei. Gandrīz katru nedēļu ir vismaz 4 vai 5 pasākumi, kas tiek veltīti šiem skolēniem, kuri pavisam drīz pamet skolas solu. Šogad viņiem nav bijis nekas, jo tāda oktobra mūsu skolā vienkārši šogad nav. Pārsteiguma šovs un balle ir divas pēdējās lietas, kas vēl ir palikušas.. Un pat tie ir uz jautājuma zīmes, neņemot vērā, ka mans kurss ir pavadījis mēnesi tos gatavojot.. Bet šis ... garstāvoklis, kas sastāv no manām dusmām un čīkstēšanas, aizņēma tikai daļu nedēļas. Piemēram, pašu nedēļas nogali es pavadīju ar savu vecāko māsu, skatoties filmas, taisot picas un kārtīgāk iepazīstoties. Ar visu ģimeni arī skatījāmies visus atrodamos YouTube videoklipus par Latviju, un jāsaka ... dienu dienā es skraidīju pa Vecrīgas ielām, bet man vajadzēja bariņu čīliešus pie sāniem, lai patiesi novērtētu, ar kādu skaistumu acu priekšā esmu uzaugusi. Dotajā brīdī ir svētdiena, 29. oktobris. 23:05. Vēl 55 minūtes, es sev nodziedāšu Daudz baltu dieniņu, un iešu čučēt. Rītdiena solās būs ļoti skaista... Arlabunakti!
0 Comments
Labrīt! Ceru, ka visiem ir jauks rīts ... vai vakars. Man ir pietiekami daudz ko stāstīt, tāpēc ķersimies pie lietas, labi?
Šī nedēļa iesākās diezgan ierasti - mēģinājumi, pastaigas pa centru un drāma. Tomēr, kamēr es nevaru īsti teikt, ka tas mani pārsteidz, šī epizode bija kaut kas jauns. Es esmu pieradusi pie "viena meitene krāpa savu puisi, bet viņas draudzene to izstāstīja visai skolai" vai arī "cita meitene safabricēja pierādījumus, lai atņemtu klasesbiedrenei draugu", kā arī "cilvēks x sāka baumot par cilvēku y, jo ... viņam vienkārši nebija ko darīt, taču tas izvērtās par trīs cēlienu melodrāmu, kas beidzās ar visu ģimeņu un inspektoru iesaistīšanu". Starp citu, neliela piebilde - ģimenes iesaistās vairāk vai mazāk visās baumās, jo izrādās, ka ne tikai pusaudžiem šeit patīk paklačoties, taču inspektori ... jā, skolai reāli ir darbinieki, kuru galvenais uzdevums ir tikt galā ar visiem .. mēsliem, kas rodas šo drāmu rezultātā. Tomēr, atpakaļ pie lietas - šajā nedēļā es piedzīvoju jaunu epizodi. Šī varētu būt "klasesbiedrene bija pārliecināta, ka viņa ir stāvoklī, un tāpēc nolēma, ka viņa lūgs apmaiņas skolniecei kļūt par krustmāti". Mhm, es esmu atradusi vietu, kur es vairs neskaitos kā dramatisks cilvēks. Šis stāsts īsumā varētu izklausīties šādi - vienā skaistā pēcpusdienā es saņēmu īsziņu no draudzenes, kas burtiski sastāvēja no trīs vārdiem. "Esmu stāvoklī, Adele". Ok.. Tas bija ... kaut kas. Protams, es momentāli viņai zvanīju un sāku izprašņāt, kas un kā, un kāpēc. Labi, varbūt ne kāpēc, bet jūs saprotat, ko es domāju. Izrādījās, ka viņa pat īsti nebija vēl nopirkusi testu, bet bija paspējusi jau runāt ar sava puiša ģimeni, un ... jā, te man šķiet, ka loģika un praktiskums nav esksitējoši faktori. Te mēs tik iedomājamies, ka fonā skan ziepju operas skaņu celiņš, un tik laižam uz priekšu. Šis stāsts turpinājās ar pozitīviem testa rezultātiem, pēc tam es piekritu kļūt par nedzimušā bērna krustmāti, bet tas viss piedzīvoja lielo finālu ginekologa ofisā, kur manai draudzenei tika paziņots, ka viņa tomēr nav stāvoklī. Neviens nevar izskaidrot nepatiesos testa rezultātus, bet MTV "16 un stāvoklī" savu nākamo sēriju te noteikti nefilmēs. Es apzinos, cik ... iespējams, nežēlīgi tas ir no manas puses, bet tagad manā galvā ir tikai viena doma. Un tā ir par to, cik šis viss tagad šķiet ironiski. Braucot uz šejieni, man skaidroja, kā es mācīšos katoļu skolā un kā Čīlē reliģija un tikumisms ir ļoti augstu vērtēts. Noteikumos ietilpa obligātā uniforma, strikti ģērbšanās reglamenti, nekādas kosmētikas vai nagu lakas.. Protams, jau pirmajās skolas dienās es sapratu, ka puse no teiktā ir diezgan lielas muļķības, taču grūtniecība? Tagad man nāk smiekli, ja kāds, runājot par Eiropu, ieminās par netikumību. Tomēr, pārejot uz kaut ko nedaudz ... mierīgāku. Nedēļas nogali es pavadīju Santiago, kur norisinājās otrā AFS nometne. Tur es satiku 1/3 no visiem apmaiņas skolēniem Čīlē, un tagad par to domājot, varbūt "mierīgāk" nav pareizais vārds, kā to aprakstīt. Tās bija četras pārsteigumiem un smiekliem pārpildītas dienas, kuras man atmiņā paliks uz ilgu laiku. Viena lieta, ko es sapratu diezgan aši, bija saistīta ar valodu. Daži no apmaiņas skolēniem nav piedzīvojuši strauju progresu šajā sfērā, jo viņi gluži vienkārši nejūtas komfortabli runājot, ja apkārt ir vairāki cilvēki. Par to domājot, es sapratu, ka man nekad īsti nebija iespējas neiemācīties šo valodu. Es runāju tik sasodīti daudz, kā arī man ir tik daudz viedokļu, kurus es nevaru neizpaust ... un tāpēc klusēšana nekad nebija reāla. Un man nekas cits nealika, kā vien mācīties. Kurš būtu domājis, ka tas kādreiz varēs tikt uzskatīts par kaut ko noderīgu.. Viena no pirmajām sesijām bija par kultūršoku. Un šeit es tiešām iemācījos daudz noderīgas informācijas. Vai jūs zinājat, ka kulturšoks apmaiņas skolēnam var parādīties jebkurā brīdī visa gada garumā? Ir cilvēki, kuri to piedzīvo izkāpjot no lidmašīnās, citi skolēni to aptver pēc mēneša vai diviem, ir skolēni, kuriem šoks parādās pusgada vai gada beigās, bet citi sastop kulturšoku atbraucot mājās. Es nedomāju, ka man ir bijis viens konkrēts laika posms, kurā es kaut ko tamlīdzīgu būtu piedzīvojusi, taču pēc šiem 2,5 mēnešiem es beidzot aptveru, ka es neesmu tūriste. Un tas nāk komplektā ar diezgan neizskaidrojamām emocijām. Sāk pietrūkt Latvija, parādās nemiers, iespējams, sava veida dusmas un nomāktība. Bet arī tas ar laiku pazūd. Es vienkārši esmu aptvērusi, ka, ja man kāds pajautā, kas Latvijai un Čīlei ir kopīgs, es neko nevaru pateikt. Abas ir valstis ar karogu un prezidentu. Un pie tā arī mēs varam apstāties. Nopietni. Un brīžiem pat paliek nedaudz bailīgi, kad tu aptver, cik tālu esi aizbēdzis. Tomēr, šie ... šajos brīžos es pasakos visiem iespējamajiem spēkiem par to, ka man apkārt ir fantastiski cilvēki. Un šoreiz es nerunāju par savu ģimeni vai klasesbiedriem, jo, lai cik fantastiski viņi nebūtu, ir neiespējami saprast šo situāciju, ja neesi to piedzīvojis. Mani fantastiskie cilvēki ir apmaiņas skolēni. Esmu jau agrāk rakstījusi, ka dzīvoju pilsētā, ar vislielāko AFS nodaļu Čīlē - Los Angeles apkaimē mēs esam 10 skolēni. Man kaimiņos dzīvo 5 no viņiem. Pirmajās dienās tas bija fantastiski, jo bija kāds, ar ko parunāt angliski, kad no spāņu valodas galva jau plīsa pušu, vēlāk tie bija tie cilvēki, ar kuriem pārrunāt visu, kas šita dīvains šajā jaunajā vidē vai kopīgi pasmieties par baumām, kas radās, jo tagad mēs bijām slaveni gandrīz visā pilsētā, taču tagad ... tagad tie ir cilvēki, kuri pie manis nāk ar šokolādi, kopā lec visos iespējamajos piedzīvojumos un pieskata viens otru. Mēs esam apsolījuši, ka šogad mēs pārliecināsimies, ka gada beigās, AFS izlaidumā mēs visi stāvēsim kopā. Un neviens nebūs jau paspējis aizskriet mājās. Jo, lai cik absurdi tas šķita, kad es tik tikko biju atbrauksi, tagad es lēnām sāku saprast, kāpēc daži skolēni tiek sūtīti mājās. Apmaiņas gads dažiem ir pirmā reize, kad viņi ir izjutuši jebkāda veida neatkarību. Tu vari darīt, ko vien tava sirsniņa vēlas, un, visticamāk, tavi vecāki nekad par to neuzzinās. Neviens tevi te nepazīst, nav nekādu priekšstatu vai lielu risku.. Tomēr ierodoties Čīlē vēl viena pamanāma lieta ir tā, ka šajā kultūrā mēs, visi 16 vai 17 gadus vecie mazuļi, patiešām esam mazuļi. Šajās ģimenēs neatkarība šajā vecumā šķiet diezgan dumja un nereāla. Tā ir vēl viena milzīga atšķirība, kas distancē kultūru un paražas šeit un Eiropā. Un piedzīvojot šo ... konfliktu ... man šķiet, ka no aptuveni 90 skolēniem, kas atbrauca uz Čīli pirms 2 mēnešiem, mājās jau ir aizsūtīti 5 vai 6. Lai nu kā ... šī nedēļa, kā tās visas, bija ar jauniem pārsteigumiem piepildītas. Piedzīvoju pastaigu pa Santiago centru, kopā ar AFS brīvprātīgo pasniedzu visiem skolēniem latīņamerikāņu dejas (regetona) meistarklasi (mammu, tēti ... es atvainojos), jau vēl vairāk iemīlējos šajā valstī, un sapratu, cik laimīga es šeit reāli esmu. Tomēr tagad es dodos izbaudīt savu pēdējo nedēļu kā 16 gadniecei. Bučas! Nē, nē.. Es vēl neesmu padevusies! Es vēl rakstu! Oficiālais iemesls, kāpēc es divas nedēļas neko neesmu publicējusi, ir "mans dators saplīsa". Un tā ir taisnība, taču visi, kas reiz ir pabijuši skolas solā, zina, ka vienmēr jau var atrast veidu, kā kaut ko izdarīt. Un vēl vieglāk vienmēr ir atrast vismaz trīs iemeslus, kāpēc tomēr jebko izdarīt nebija iespējams. Bet atpakaļ pie datora - jā, uz nedēļu es biju atstāta bez sava labākā drauga, jo mans Maciņš nolēma atpūsties. Pirmā diena, dabiski, bija pavadīta ar vieglu uztraukuma sajūtu, taču pēc tam ... te ir tā fantastiskā lieta par šo visu apmaiņas skolēna būšanu - ikdiena ir tik pārpildīta ar piedzīvojumiem, ka nekad īsti nesanāk laika par neko uztraukties. Man vienkārši nav laika par vienu konkrētu problēmu domāt tik ilgi, lai sāktu pārliecināt manu prātu, ka ir pamats panikai. Tāpēc es savu draugu novietoju uz augsta plaukta, pāris dienas par viņu nedaudz piemirsu, un tad atvēru un, paldies visiem Apple dieviem, mans dators bija nolēmis mani iepriecināt un funkcionēt. Saka jau, ka kāds saimnieks tāds ... suns? Nu, man ir kāds saimnieks - tāds dators. Viņam vienkārši gribējās atpūsties. Par Apple dieviem runājot, vakar arī mans telefons piedzīvoja jautrību. Viņam bija tā laime nonākt sniegā. Uz to, protams, reakcija nebija iepriecinoša un viss rezultatējās pilnīgā audio pazušanā ... dziesmas, balss ieraksti - pilnīgi un galīgi nekā. Bet arī šis stāsts beidzās ar laimīgām beigām, jo pēc nelielas spītēšanās, šorīt es pamodos pie 100% funkcionējošas ierīces. Es esmu nolēmusi neuzdot liekus jautājumus un vienkārši priecāties, par to kā viss strādā. Atgriežoties pie tēmas, kuru uzsāku iepriekšējā rakstā - skolotāju protests. Esam protesta vidū, un kopējais laiks, pagaidām, izskatās, ka būs mēnesis. Tātad, no sākuma visiem šķita, ka mācību stundas būs atceltas uz divām nedēļām. Pēc šīm 14 dienām un neskaitāmiem protestiem, visi skolotāji satikās, lai izskatītu valdības izvirzīto piedāvājumu. 48 skolotāji nobalsoja "par", bet atlikušie 342 - "pret", un tā nu sanāca, ka protestu pagarināja uz vēl divām nedēļām. Pirmās divas nedēļas tika pavadītas salīdzinoši mierīgi, jo visi zināja, ka ātrāk nekas nebeigsies. Tā nu mierīgi varēja plānot treniņus, pastaigas pa centru, kafijas pauzes un dienas, kuras tika pavadītas kaut kur pa vidu gultai un ledusskapim. Tagadējā, otrā puse šim protestam, tik mierīga nu vairs nav, jo ir parādījušās vairākas problēmas. Orģinālajā stāsta versijā viss bija tīrs, skaidrs un aprēķināts - skolotāji drīkst atgriezties darbā pēc mēneša (ja viņi atgrieztos skolā ātrāk, šī darbība būtu pārtraukusi protestu, taču pēc mēneša viņiem ir atļauja strādāt paralēli protestam), tas dod vēl paplidus mēnesi - novembri - skolēniem, lai sakārtotu visas atzīmes, un pēc tam visi laimīgi dotos vasaras brīvlaikā. Tagad, toties, puse manu skolasbiedru ir pamodušies un atcerējušies, ka pēdejam kuram mācībās beidzas līdz ar oktobri, jo novembra sākumā jau jāraksta PSU, kas ir centralizēts eksāmens, bez kura universitātēs tikt nav iespējams. Šo eksāmenu bez liecības rakstīt nav iespējams, liecību bez atzīmēm dabūt ir neiespējami, taču atzīmes bez skolas un skolotājiem ... un ja protests tiešām ilgs mēnesi, gala datumi liecību izdošanai tiek nokavēti, un pēdejam kursam gads ir jāatkārto. Ja šis protests būtu nacionāls, gan jau ka problēmas varētu kaut kādā veidā novērst, taču, es jau minēju iepriekšējā rakstā, ka drosmīgo soli mācību stundu atcelšanā ir spērusi tikai mana skola mūsu reģionā, bet protestē tikai mana pilsēta visā Čīlē. Jā, tas ir ... sarežģīti. Un, ak jā - atcerieties, kā es optimistiski rakstīju, ka nebūs pagarināts mācību gads? Nu ja, orģniāli mācībām vajadzēja beigties 4. decembrī, bet es skolu ar smaidu uz sejas redzēšu ikdienu līdz Ziemassvētkiem. Nē, nē - es nopietni, man skola beigsies 22. decembrī. Bet, labi - šim visam sarkasmam arī īsti nav pamata, jo, godīgi sakot, skolas sols man ļoti pietrūkst. Apmeklēt skolu Čīlē ir tiešām liels prieks, un, uz sekundi aizmirstot tos lamuvārdus, kas nāk no manas mutes, kad 6:00 nozvana modinātājs, es tiešām labāk ietu mācīties nekā baudītu šo brīvlaiku. To sakot, šīs dienas ir bijušas ļoti jautras. Vēl jo projām gatavojamies pēdējā kursa šovam (kurš starp citu varētu arī nenotikt, bet mums treniņi jebkurā gadījumā ir gandrīz katru dienu), ar AFS skolēniem apskatām jau nedaudz vairāk no šīs fantastiskās valsts, kā arī es esmu atsākusi savus kulinārijas priekšnesumus. Šobrīd es cenšos saprast, cik reāli būtu pagatavot rupjmaizes kārtojumu... Ieminoties par izbraucieniem ar AFS ... mēs apmeklējam nacionālos parkus un vairākus vēsturiskus objektus, un ļaujiet man teikt - ak vai. Vakar vairākas reizes es tiku nostādīta priekšā dabas skatiem, kas padarīja mani pilnīgi un galīgi mēmu. Un visi, kuri mani pietiekami labi pazīst, zina, ka mani mēmu padarīt ir ļoti, ļoti grūti, un tāpēc vien jūs gan jau ka saprotat, cik fantastiski ir šie brīži. Tur tik ir iespējams noburbināt pāris vārdus latviski un tad ar ieplestu muti apbrīnot. Es pievienoju pāris bildes savai galerijai, taču tas nebūt neatspoguļo Čīles dabu tās pilnajā vērtībā. Vēl kas - viens no "galvenajiem tematiem", par ko tika runāts manās mājās pirms manas aizbraukšanas, bija tas, cik ļoti cilvēki mainās savā apmaiņas gada laikā. Varbūt pat mēs nemaz par to tik daudz nerunājām, taču es noteikti par to daudz domāju, pirms es atbraucu. Tagad, atskatoties uz pagājušajiem diviem mēnešiem ... hmm, es pavisam noteikti varu piekrist tam, ka pārmaiņas jau ir pamanāmas. Es noteikti esmu kļuvusi daudz bezrūpīgāka un drosmīgāka. Pirmajās dienās šīs izmaiņas inicēja frāze "es šeit esmu tikai uz gadu", un tad nozmīgs nešķita ne citu viedoklis, ne iespējamās sekas. Tad bija tikai baudīšana. Taču tagad, kad pirmās dienas sen jau ir aiz muguras, es esmu sapratusi, ka šis domāšanas veids ir kļuvis gluži vai automātisks. Es daru lietas, kuras pirms tam nekad nebūtu iedrošinājusies darīt, un tas noteikti nāk komplektā ar sava tipa laimi. Tam ir pievienota izteikta brīvības sajūta, kas uz manas sejas ir uztetovējusi smaidu. Protams, šī drosme ir radusies arī pateicoties pašpārliecinātībai, kas Čīlē ir tikai augusi. Par to domājot, es sapratu, kā Latvijā pēdējo gadu laikā es ieguvu pašpārliecinātību sakarā ar savu peronalitāti, prātu un visu, kas padara mani par ... mani, taču man vajadzēja nonākt Latīņamerikā, lai iegūtu pašpārliecību pār manu ārieni. Un to visu saliekot kopā - es esmu atradusi to sajūtu, kas mani bez apstājas padara ļoti, ļoti laimīgu. Es vairs īsti pat nedomāju par pusi no lietām, ko es daru. Es vienkārši ... daru. Un tas rezultatējas fantastiskās atmiņās par alām, kurās es rāpos iekšā, kalnu virsotnēm, no kurām paverās elpu aizraujoši skati un cilvēkiem, kuri palika mēmi pēc maniem komentāriem. Tagad gan man ir laiks iet čučēt. Pēc šodienas, kad nonācu aci pret aci ar savvaļas alpaku un nonācu situācijā, kurā man deva iespēju ganīt kazas (jā, es zinu..), miegs patiesi ir nepieciešams. Pēc trīs dienām es dodos 6 stundu garā ceļā uz Santiago, bet atgriezīšos svētdien. Man ir ļoti augstas cerības uz to, ka nākamais raksts varētu tikt publicēts laicīgāk.. Bučas! Tātad, man uz skolu nav jāiet 2 nedēļas. Vai mēnesi... Neviens nav īsti pārliecināts.
Stundas ir atceltas, kā jau iepriekš minēju, skolotāju protesta dēļ. Protestēts tiek zemo algo un nepietiekamā skolas finansējuma dēļ. Pagājušo trešdien vairāku Los Ángeles skolu skolotāji un skolēni piedalījās gājienā un protestā, taču šo drastisko soli, jebkādu mācību atcelšanu, ir spērušas pavisam nedaudz skolas. Manu, protams, ieskaitot. Un neviens nezina, kad šis protests īsti beigsies. Pirmais iespējamais datums, kad es varētu atgriezties skolas solā, ir 12. oktobris. Protams, ja skolotāji sasniegs savu mērķi pirms tam, mēs sāksim mācīties ātrāk, toties, ja arī līdz 12. oktobrim nekas nebūs panākts, mūsu brīvdienas ieilgs. Ilgākais iespējamais protesta laiks esot mēnesis. Novembra sākumā ir pēdējā kursa izlaidums, un tādēļ ilgāk skolu atcelt nevarot. Hmm, manas domas par šo visu ... ja es būtu Latvijā, tad es būtu pārlaimīga. Divas nedēļas bez modinātāja, kontroldarbiem, mājasdarbiem ... un tas nebūt neko neietekmē! Nekādas atstrādāšanas, samazinātu brīvlaiku vai garāku darba dienu. Taču šeit, Čīlē, mana apmaiņas gada laikā ... nu, es nezinu. Divas nedēļas gultā skatoties filmas es varēju pavadīt arī mājās. Un man tiešām patīk doties uz šo skolu! Man ir fantastiski klasesbiedri, satriecoši skolotāji... Toties, tajā pašā laikā, vismaz brīvdienu iesākums ir bijis jautrs un piedzīvojumiem bagāts, tāpēc ... huh, es nezinu, ko es par šo domāju. Pirmdiena un otrdiena tika pavadīta skolas solā bez īpašiem pārsteigumiem. Lai gan ... nē, es meloju. Lielu daļu pirmdienas es pavadīju medmāsas ofisā, jo viens no apmaiņas skolēniem piedzīvoja .... neveiklu starpgadījumu, kas novietoja viņu medmāsas uzraudzībā, bet viņa spāņu valoda ir ļoti ... pieticīga, tāpēc man bija jāpietēlo viņa tulks. Tās dienas laikā mana leksika tika bagātināta veidos, kā es nekad nedomāju, ka tā tiks bagātināta. Otrdiena bija diena, kuru es pavadīju dejojot. Trešā kursa otrais semestris vairāk vai mazāk ir veltīts pēdējam kursam. Mēs veidojam viņu pārsteiguma šovus un organizējam noslēguma balli, apsveicam viņu skolotājus un dejojam neskaitāmas dejas viņiem par godu. Kā jau minēju, novembra sākumā viņu skolas gaitas beidzās, tāpēc oktobris tiek pavadīts svinot. Diezgan sarežģīti to visu paveikt, ja puse no mēneša vienkārši neeksistē. Tāpēc otrdien mēs centāmies sadarīt visu ko vien var - pamatā mācoties dejas viņu pārsteiguma šovam, kurš notiek 13. oktobrī. Jā, dienu pēc mēs atgriežamies skolā... Ja mēs atgriezīsimies. Ai, es esmu apjukusi. Trešdienu es pavadīju cenšoties savest savu veselību vairāk vai mazāk kārtībā - jā, es tam visam pa vidu paspēju saslimt. Toties, jāsaka liels paldies manai imūnsistēmai - ļoti labas organizēšanas spējas. Tieši uz brīvdienām. Ceturtdien es braukāju pa pāris skolām prezentējot AFS, piektdien es ... gulēju. Uuu, un piektdienas naktī taču bija ballīte! Ak jā! Pēdējais kurss no kādas citas skolas nolēma organizēt šo fiestu, uz kuru uzaicināta bija teju visa Los Ángeles populācija vecumā no 16-19 gadiem. Tika nodejota visa nakts, un es jau vēlreiz pārliecinājos par to, cik talantīgi dejotāji ir lielāka daļa no čīliešiem. Sestdienu es pavadīju pussabrukušā un pamestā ēkā, kas agrāk bija internāts, lai gatavotos iespējams notiekošajam pēdējā kursa šovam, taču šodien (ir svētdiena) es dodos uz kādu mazu pilsētiņu ar saviem klasesbiedriem, lai piedalītos tirdziņā un vāktu naudu ... (vai variet uzminēt kam?) - jā, pēdējā kursa ballei!!! Es dotajā brīdī atrodos autobusā, ceļā uz Huepil, tāpēc visticamāk pēc pāris stundām nākamajā rindkopā es varēšu pastāstīt, kā man gāja. Pāris stundas kļuva par ... divām dienām. Ir otrdiena un es beidzot esmu nonākusi atpakaļ pie sava datora. Tirdziņš bija pasākums, kuru es ceru, ka nekad neazimirsīšu. Tā bija patiesi fantastiska diena, kurā es iemācijos taisīt perfektus frī kartupeļus un Čīles nacionālās dejas. Pēc šī pasākuma man patīk mani klasesbiedri vēl vairāk, un tā bija patiešām jautra un smiekliem piepildīta diena. Bet tagad es dodos uz nākamajiem piedzīvojiem, par kuriem varēsiet lasīt nakamajā rakstā. Bučas! |