Es sāku šo rakstu ceturtdienas vakarā! 15. nedēļas ceturtdienas vakarā! Es domāju, ka es esmu noteikti nopelnījusi saldējumu šīs organizētības dēļ!
Šajā rakstā es vēlos jums nedaudz pastāstīt, kā tas patiesi ir - dzīvot kā apmaiņas skolēnam. Ziniet, pirms es reāli nonācu savā tagadējā situācijā, man bija pavisam citādi uzskati par to, kā visticamāk šis viss notiek. Es biju iedomājusies apmaiņas studentus kā šos pusaudžus, kuri ir gatavi darīt jebko, lai uz gadu iegūtu iespēju sākt no sākuma. Tas bija tas, kas mani, manuprāt, apmaiņas gadā vilināja visvairāk - tā tik ļoti retā iespēja sākt no jauna. Un, godīgi sakot, pat zinot, ka pirms pāris gadiem es biju viesu māsa apmaiņas meitenei, es neko vairāk jums nebūtu varējusi pateikt. Cilvēki, kuri uz gadu pazūd no savas dzīves. Realitāte nevarētu būt atšķirīgāka. Pirmkārt, tu neaizbēdz no savas dzīves. Tu to pavisam noteikti un pilntiesīgi turpini dzīvot. Šī nav jauna grāmata, tā ir tikai jauna daļa, jo galvenais varonis jau nemaz nemainās. Tā "sākšana no sākuma" manā galvā ietvēra arī šo "es varu būt jebkas" konceptu. Jo tā patiesi ir taisnība - neviens tevi nepazīst, neviens nav dzirdējis nekādas baumas, un tu pavisam noteikti apzinies, ka ne ar vienu tev te nav kopīgu paziņu vai draugu. Taču nonākot Čīlē es ļoti ātri sapratu, cik dumji būtu censties tēlot kādu, kas es nemaz neesmu. Tā ir patiesība, ka gada laikā apmaiņas skolēni mainās. Atšķirības ir krasas, un, vismaz man, tas viss ir noticis ļoti strauji. Tas visticamāk būtu daudz sarežģītāk, ja es būtu centusies savu dvēseli un raksturu slēpt aiz kaut kā, kas, manuprāt, būtu bijis pievilcīgāks. Un vēl kas - šī nepierastā atklātība man ir devusi arī elpu aizraujošu pašpārliecinātību. Izrādās, ka brīžos, kad es ļauju savai personībai spīdēt cik vien spoži tā var, mana dzīve kļūst tik daudz jautrāka un saulaināka. Un tas tiek sasniegts vien ar to, ka es pārstāju slēpties. Ja vien es Latvijā būtu sapratusi, cik patiesi vienkārši šis viss beigu beigās ir... Otrkārt, apmaiņas skolēni ir pavisam noteikti ķerti. Vismaz nedaudz. Kurš pie velna nolemj uz gadu atstāt visu, ko viņš vai viņa zina un saprot, un to iemainīt uz dzīvi, kurā viss, VISS ir jauns, nesaprotams un atšķirīgs. Piemēram, es nevaru jums nosaukt nevienu lietu, kas būtu līdzīga manā dzīvē Latvijā un Čīlē. Sociālās normas, ēdiens, izglītības sistēma, ģērbšanās stils, attiecības, flirtēšana, valoda.. Ak jel, valoda. Kurš pie velna uz gadu dodas uz valsti, kuras valodā neko sakarīgu nevar pateikt?! Nu jā, es, bet ... brīžiem man šķita, ka tas ir visstulbākais lēmums, kādu es savā dzīvē esmu pieņēmusi. Un apmaiņas laikā šie brīži pienāk - brīži, kad tu nesaproti, kurš pie velna pieņēma šo lēmumu un aizsūtija tevi uz apmaiņas gadu, kā tu varēji piekrist, kas notika tavās smadzenēs tajā brīdī... Bet dienas beigās, pilnīgi un galīgi katras dienas beigās, kad es nonāku līdz savai gultai un aizveru acis, es saprotu, ka šis ir bijis mans vislabākais lēmums. Apmaiņas gads ir ... tas ir sapnis. Ne būt ne rožains, taču pavisam reāls un maģisks sapnis. Un jā, ir naktis, kad šī apziņa iededzas tikai un vienīgi manā ļoti, ļoti, ļoti dziļā zemapziņā, bet tā tur ir. Vienmēr. Treškārt ... trešais punkts ir par dzīvošanu ar visiem apmaiņas stereotipiem un pieņēmumiem. Esmu dzirdējusi, kā šo pieredzi sauc par "zelta biļeti", "vislabāko gadu dzīvē", "perfekto piedzīvojumu" un šis saraksts varētu turpināties vēl un vēl. Kad pēc garas dienas tu jūties nokaitināts līdz baltkvēlei, tava galva sāp, nogurums tulīt, tulīt pārņems pilnīgi visu tavu ķermeni, bet tu apzinies, ka tev vēl ir jāmācās un jābūt spējīgam komunicēt ar savu ģimeni valodā, kas pieprasa koncentrēšanos un aktīvu smadzeņu darbību ... brīžos, kad tu ar tējas krūzi rokās nevari vienkārši ieslēgties savā istabā un aizmirst par ārpasauli - tajos brīžos gribās augsti pacelt vidēju pirktu tiem "zelta biļetes" autoriem. Kad pēc trīs mēnešiem tev šķiet, ka pilnīgi un galīgi visas valodas, kurās kādreiz varēji runāt (ieskaitot tavu dzimto valodu) pasliktinās, bet apmaiņas valsts valodā tu vēl jo projām nerunā tik labi, cik gribētos, kad tevis priekšā tiek nolikts vēl viens kontroldarbs, no kura tu nesaproti neko vairāk par "vārds" un "datums" vai kad tu kārtējo reizi izdari kaut ko tādu, kas tavā valstī ir normāli, bet šeit tas tiek interpretēts pilnīgi citādi, un tā jau jaunās baumas sākās, pirms vecās vispār paspēja pieklust, tad jā ... tas, ko es cenšos pateikt ir, ka ir brīži, kuros ir grūti, ļoti grūti. Un tad tu sāc domāt par to, ka šim gadam bija jābūt perfektam, bet tu sēdi autobusā ar austiņām ausīs, klausoties Lauri Reiniku, jo tev desperatīvi vajag dzirdēt savu valodu. Tajos brīžos tu saproti, ka šim gadam nemaz nevajag būt "zelta". Jo šis dienas beigu beigās ir labākas par "perfektu", "zelta" vai "vislabāko". Šis ir kaut kas reāls, dzīvi mainošs un vienreizējs. (Un "apmaiņas gada mīlestības stāsti" vispār ir kaut kas cits.. Es esmu gatava uzsākt ļoti nopietnu diskusiju ar jebkuru, kurš uzskata, ka šī ir laba ideja..) Ceturtkārt, (un man ir jāiet gatavot pusdienas, tāpēc šis būs arī pēdējais punkts) tavas prioritātes strauji mainās. Un atkāpjoties pāris soļus atpakaļ no Latvijas, es arī esmu sapratusi, kas man ir svarīgs manā dzīvē tur. Ir cilvēki, ar kuriem es Latvijā nebiju runājusi pat trīs vai četrus gadus, bet nonākot šeit es sāku saprast, cik svarīgi man viņi ir. Tajā pašā laikā draugi, kuri man šķita, ka man pietrūks visvairāk, izrādās, ka nemaz nekad nav bijuši tik tuvi. Es zinu, ka bieži apmaiņas skolēni krīt panikā par to, cik viss var ļoti mainīties, un kā atbraucot atpakaļ ir ļoti liela iespēja, ka nekas vairs nebūs tā, kā bija. Ir panika par draugiem, ar kuriem var pārtrūkt kontakts, un ir panika par jaunumiem, ko tu varētu nokavēt.. Un tad, kad tu reāli esi prom, iestājās ... miers. Un vienaldzība. Jo tu saproti, ka dienas beigās tu neko tur nevari mainīt, un šī pieredze galu galā vienkārši parādīs to, kuri cilvēki ir pelnījuši palikt tavā dzīvē. Un es dodos baudīt Čīli ar pilnīgāko laimīti savā sirdī. Brīdī, kad līdz tevīm nonāk atziņa, ka neko jau vairs īsti tu nevari kontrolēt, un jau atkal es nonāku pie tām visām "viss, kas notiek, notiek uz labu" un "visam ir savs iemesls", tad ... tajos brīžos tiešām iestājās svētpilns miers, laime un harmonija. Lai jums skaista nākamā nedēļa!
0 Comments
Heiiii!!
Ir otrdiena un es tikai tagad iesāku rakstīt rakstu par pagājušo nedēļu. Paraugdemonstrējums laika plānošanā, dāmas un kungi. Un man rīt ir svarīgs kontroldarbs bioloģijā, bet, protams, es pavisam noteikti māku prioratizēt. Es tik tikko arī pārlasīju savu iepriekšējo rakstu, un es vēlos pateikties visiem, kuri nonāca līdz raksta beigām. Jo pat es to nevarēju - tāds mudžeklis!! Bet es biju ļoti emocionāla, kā arī es domāju, ka bija svarīgi blogā, kurā es rakstu par savu dzīvi, pieminēt, ka nebūt tik perfekti nemaz tas viss nav. Es pavisam noteikti agrāk vai vēlāk uzraktīšu atsevišķu rakstu, aprakstot savu dzimšanas dienu un deju šovu, lai dzīvē ir nedaudz lielāka skaidrība. Toties tagad pārejam uz pagājušo nedēļu. Es cenšos atcerēties, kas notika, taču visu laiku domas nonāk pie nedēļas nepārprotami svarīgākās nakts - balle un afterpārtijs piektdienas naktī/sestdienas rītā. Es, goda vārds, nevaru atcerēties neko citu no šīs nedēļas, ko būtu vērts jums stāstīt! Ak jā, teleton! Tātad, šis raksts būs par teleton un balli. Balle bija par godu pēdējam kursam, kurš tulīt, tulīt pametīs skolas telpas. Katru gadu tiek piekopta šī tradīcija - trešā kursa skolēni pēdējam kursam organizē balli un deju šovu, ar kura palīdzību tulītējie absolventi tiek uzaicināti uz šo pasākumu. Šo nakti un gatavošanos tai es noteikti nevarēju nesalīdzināt ar Ziemassvētku balli, ko pagājušo gad organizēju savā skolā Latvijā. Kamēr ielūgumu mēs gatavojām paši sākot no satura un beidzot ar dekorācijām, balle ... balli mums bija jāatbalsta finansiāli, jo darbs tika atstāts profesionāļiem. Un šī finansiālā atbalsīšana izpaudās pietiekami dārgajā "dalības maksā" un vairākajos tirdziņos, kuros gatavojām un pārdevām čīliešu gardumus. Taču šoreiz es uzskatu, ka tas bija tā vērts - skolas sporta zāle bija pārvērsta līdz nepazīšanai, un brīžiem es patiesi jutos kā pasakā. Viss sākās ar kokteiļu pasniegšanu ārā, pir sporta zāles. Fantastiski iekārtotajā placītī ritēja jautras sarunas, kamēr viesmīļi staigāja apkārt ar paplātēm, uz kurām bija dažnedažādi dzērieni un gardumi. Brīdī, kad visi bija ieradušies, mēs arī devāmies iekšā. Zāles vidū lepni spoguļojās deju grīda ar visu disko bumbu un DJ tās priekšā, taču abos sānos grezni bija izkārtoti galdiņi. Pēc pāris vārdiem no vadības arī sākām maltīti, kura bija patiesi fantastiska. Viss - kompānija, ēdiens, mūzika .. tie patiesi bija mirkļi, kurus no sirds vēlos paturēt atmiņā. Taču kā jau katrā Adeles stāstā, mēs nevaram sākt un beigt ar fantastisku mieru, bez spriedzes un asumiņa. Un te nu bija mans pipariņš - pietiekami muļķīgā brīdī, es biju piekritusi vadīt apbalvošanas ceremoniju. Spāniski. Jā, tā ir tā pati valoda, kurā es nevienu pašu vārdu nevarēju izspiest pirms nepilniem trīs mēnešiem. Un es biju gatava nostāties nedaudz vairāk kā 100 cilvēku priekšā un vadīt lielu un nepārprotami svarīgu daļu no viena no grandiozākajiem gada pasākumiem. Dažreiz pat es nodomāju, kas pie velna notiek manā galvā.. Un te nu arī ir jautrā daļa - ierodoties pasākumā, es uzzināju, ka visas kartiņas ar manu tekstu ir pazudušas. Es momentāli sāku krist panikā, taču mans draugs, ar kuru kopā šo pasākumu vadīju, maģiskā kārtā mani nomierināja, un apsolīja, ka, lai vai kas notiktu, viņš atradīs veidu, kā man palīdzēt uz skatuves. Pēc tam arī kartiņas atradās, un manī iestājās absolūtākais miers. Līdz momentam, protams, kad trīs minūtes pirms ceremonijas sākuma, es uzzināju, ka mans fantastiskais ceremonijas partneris atrodas tualetē, vemjot ārā visu, kas atrodas viņa ķermenī. Es domāju, ka nekad nesapartīšu, kā es nonācu līdz skatuvei un visu reāli novadīju. Beigas, kā jau vienmēr, ir laimīgas, bet vajadzēja jau to spriedzīti. Pēc tam vēl pāris pārsteigumi mūsu skolasbiedriem, daudz deju, un pēc tam mēs devāmies un jau iepriekš minēto afterpārtiju. Mājās es ierados 6:00, un neko vairāk jums zināt nevajag. Talaton ir labdarības akcija manā skolā. Pirmspēdējais kurss katru gadu velta visu novembri daudz un dažādām aktivitātēm, lai varētu saņemt ziedojumus, kuri mēneša beigās tiek nodoti bankai. Banka vēlāk izlemj, kurām labdarības organizācijām šī palīdzība nonāk. Mēnesis ir piepildīts ar filmu vakariem, priekšnesumiem, meistarklasēm, un manā gadījumā, piemēram, zumbas nodarbību vadīšanu. Es nevaru vien sagaidīt, kad jums varēšu stāstīt šo konkrēto stāstu, haha. Labi, man laikam vajadzētu gatavot špikerus kontroldarbam.. Man iet fantastiksi. Patiešām. Man šķiet, ka Ledus Laikmetā bija šī skaistā frāze "aiz katra negaisa mākoņa ir varavīksne". Un es sāku baudīt savu krāsaino brīnumu. P.S. Tikko pārlasīju rakstu pirms publicēšanas, un sapratu, ka noteikti šis nav viens no maniem spilgtākajiem darbiem. Tajā brīdī es, dabiski, sāku justies nedaudz vainīgi, jo blogā, kuru lasa pietiekami daudz cilvēku, publicēju materiālu, kurš pat man pašai līdz galam nepatīk, bet uzreiz pēc šī teikuma mēs nonākam pie liela BET. Bloga pamatuzdevums ir uzjautrināt mani pēc 10 vai 15 gadiem, kad es nostaļģiski vēlēšos atcerēties savas apmaiņas gada dienas. Un arī cilvēciņiem Latvijā, kuriem patiesi interesē, kā Čīlē viss ... notiek, šis, manuprāt, ir pietiekami labs informācijas avots. Un tas viss tiek apvienots arī ar to, ka mana latviešu valoda ir pasliktinājusies, kā arī es sevi esmu pietiekami ierobežojusi tematu ziņā. Es jums neplānoju stāstīt pilnīgi un galīgi visu, kas Čīlē notiek. Raksti noteikti būtu daudz dramatiskāki, interesantāki un sulīgāki, bet nē. Tāpēc es pārstāšu uztraukties par satura kvalitāti un tagad gan iešu mācīties. Lai jums ar smaidiem, pārsteigumiem un sirsnību pārpildīta nedēļa! Sveiki!
Šis raksts ... hmm, es vēljoprojām nezinu, cik gudri ir jums atklāt visu, kas šonedēļ notika, jo, godīgi sakot, puse no raksta būtu diezgan spēcīgs pretstats manām slavas dziesmām par to, cik mana pieredze ir perfekta, taču, ja jau es rakstu par visām fantastiskajām apmaiņas pusēm, tad vajadzētu arī pieminēt brīžus, kad es ar asarām acīs rakstu īsziņas "es gribu braukt mājās". Iemesls, kāpēc šis raksts varētu būt savdabīgs, ir tāpēc, ka pirmā puse no nedēļas man sagādāja brīžus, kuros es biju tik laimīga kā vēl nekad. Nopietni, mana 17. dzimšanas diena bija vislabākā dzimšanas diena, kādu esmu piedzīvojusi. Tāpēc varbūt varam darīt šādi - es sākšu hronoloģiski - ar pirmo nedēļas pusi. Ar brīžiem, kuros raudāju aiz laimes un nespēju noticēt, ka manā dzīvē ir tik brīnišķīgi cilvēki. Un pēc tam mēs varam pāriet uz otro stāsta daļu. Lai nu kas arī nebūtu noticis, arī tā beidzās ar laimīgām beigām. Mana dzimšanas diena patiesi bija diena, kas šķita izrauta no kādas Disney pusaudžu ziepju operas. Pusnaktī ar vienu spoži degošu svecīti mani apsveikt atnāca mana ģimene. Pāris ciešu apskāvienu, trīs vēlēšanos un viena elpas pūtiena vēlāk es atkal palīdu zem segas un ļāvu sapņiem piepildīt manas pirmās dzimšanas dienas stundas. No rīta es tiku pamodināta ar dāvanām, ziediem un brokastīm gultā. Jā, mana viesuģiemene tiešām zina, kā pamodināt gaviļnieci. Ap to laiku arī pirmie apsveikumi no Latvijas sāka parādīties uz mana telefona ekrāna, tāpēc tā arī rīts tika pavadīts - avokado maizītes, dzimšanas dienas mūzikas izlase un sirsnīgi apsveikumi trīs dažādās valodās. Ņemot vērā, ka pirmdiena bija pēdējā skolotāju protesta diena, man dižu plānu līdz vakaram nebija, tāpēc, pēc smaidiem piepildīta rīta, es nolēmu doties uz centru. Es aši uzrakstīju īsziņu savai draudzenei, jautājot, vai viņa vēlas pievienoties. Viņa atbildēja, ka tagad uzreiz nevarot, taču lai es mirklīti pagaidot - pēc tam viņa noteikti vēlēšoties iet nelielā pastaigā. Es tiešām negribēju nosēdēt mājas visu dienu, tāpēc es atbildēju, ka labprāt pa centru pastaigātos arī vienatnē, un pēc tam es noliku savu telefonu un gāju taisīties. Brīdī, kad es jau grasījos doties ārā pa durvīm, pie vārtiem pēkšņi pamanīju savas draudzenes seju. Ok, tas bija diezgan savādi, bet viņa teica, ka viņa vienkārši esot gribējusi mani pārsteigt. 10 minūtes vēlāk viņa paziņoja, ka mums esot jāiet nopirkt šokolāde un pa ceļam jāsatiek vēl viena apmaiņas skolniece, kas esot apmaldījusies mūsu ciematā. Tas viss tiešām škita fantastiski aizdomīgi, bet es īsti negribēju uzdot liekus jautājumus. Man bija aizdomas, ka kaut kas varētu notikt un ka meitenes man gatavo pārsteigumu, taču visi zina, kā tās lietas strādā - tev parādās cerības, kas vien mirkļus vēlāk tiek sagrautas, jo izrādās, ka tā visa bija viena liela ilūzija. Pēc trešās apmaiņas skolnieces satikšanas, es uzstāju, ka mums ir jādodas uz tālāko veikalu, jo tikai tur pārdod Milka. Abas meitenes tiešām centās uzstāt, ka varam taču palikt tuvākajā veikalā, bet es nolēmu spēlēt uz "atļaujiet šoreiz gaviļniecei izvēlēties", un tā arī mēs nonācām lielveikalā, kas atradās apmēram 20 minūšu attālumā. Pēc vēl pāris aizdomīgiem un dīvainiem komentāriem es noskaidroju, ka apmaldījusies apmaiņas skolniece vēlas nonākt mūsu ciemata parkā, jo tur viņai ir jāsatiek sava māsīca. Labi, es biju gatava nelielai pastaigai, un līdz vakara svinībām man bija daudz laika, tāpēc ar šokolādes tāfeli rokās, mēs devāmies uz parku. Ar katru soli manas aizdomas par kaut ko ļoti ... neparastu tikai auga, un es jau atkal sapratu, cik labi ir uzticēties intuīcijai. Parka vidū atradās mani klasesbiedri un draugi, kuri bija man sagādājuši pārsteiguma pikniku. Un es viņiem biju likusi gaidīt pusstundu tikai tāpēc, ka todien mana sirds vēlējās Milku. Visas detaļas ar apskāvieniem, "paldies"-iem un asarām acīs es pagaidām pietaupīšu. Pēc piknika mēs devāmies uz draugu māju spēlēt spēles, taču pēc tam bija laiks doties mājās un gatavoties ballītei. Un jā, te arī es visas asarainās detaļas varbūt neizklāstīšu, bet man bija šokolādes strūklaka, neticami apbrīnojami draugi un video apsveikumi no teju visas Latvijas. Te tiešām es raudāju bez apstājas, un mani draugi raudāja līdz ar mani, kaut neviens nesaprata nevienu izteikto vārdu. Par šo dienu es varētu rakstīt vēl un vēl - no visas sirds es ticu, ka tā bija vislabākā diena manā mūžā. Taču, godīgi sakot, tagad, kad vēl neesmu pilnīgi un galīgi atkopusies no nedēļas otrās puses, šķiet nedaudz sarežģīti domāt un rakstīt par to laimi, ko izjutu pirmdien. Un es arī negribu domāt par vislabākajām 24 stundām manā mūžā, tās atceroties ar vēljorpojām sāpošu sirsniņu, tāpēc par to sīkāk es jums pastāstīšu kādu citu reizi, labi? Arī otrdiena turpināja būt fantastiska - mani apsveica skolotāji, klasesbiedri un citu kursu skolēni, kā arī bija patīkami atsākt skolas gaitas. Un trešdien mēs beidzot dejojām dejas, kuras gatavojām visu pagājušo mēnesi. Arī par šo piedzīvojumu man ir tik daudz ko stāstīt, bet arī šo pataupīsim nedaudz kādai citai nedēļai, ok? Jo tagad es vēlos nonākt pie kaut kā nepatīkamāka. Atcerieties, kā es rakstīju par baumām, kas šeit ir teju pašsaprotama dzīves sastāvdaļa? Es rakstīju, kā mani tās īsti neietekmē, jo šeit esmu tikai gadu. Man pat bija jautri klausīties, kas jauns par mani ir sadomāts. Tā jautrība arī šonedēļ beidzās. Šī bija episka katastrofa starp manu veco un jauno kultūru. Redziet, manā dzīvē baumas vienmēr ir bijušas kaut kas, kas uzreiz ir jāiznīcina. Pēc pēdējiem trīs mēnešiem es uzreiz jums varu pateikt, ka Latvijā baumošana gandrīz vai neeksistē, salīdzinot to ar visu, kas notiek Čīlē. Taču Latvijas baumas, kad tās nolemj pāradīties, ir daudz citādākas. Pirmkārt jau baumas parasti "dzīvojās" tikai draugu lokos. Varbūt ja ir kaut kas īpaši sulīgs, tad par to var uzzināt nedaudz vairāk cilvēku, taču parastās baumas ir derīgas tikai vienai sarunai, un arī tas ... jā, godīgi sakot, pat lielākie baumu mīlētāji ar šo aktivitāti nemaz tā neaizraujās. Un arī, ja kāds vēlas, lai baumai būtu reāla ietekme, tad baumai jābūt patiesi sulīgai.. Tam ir jābūt kaut kam šokējošam un skandalozam. Ja kaut kas tamlīdzīgs jebkad parādījās saistībā ar mani, man vienmēr bija tikai viens veids, kā to labot. Es aši atradu šo brīnumu izplatītāju, un bez jebkādiem liekiem gājieniem noskaidroju, kas pie velna notiek. Un tā arī visas runas par mani nonāca līdz pilnīgam klusumam. Un tagad mēs nonākam Čīlē. Te svarīgs nav baumas sastāvs, bet gan cilvēks, par ko tiek baumots. Nevienam īsti neinteresēs, ja pēkšņi klusā meitene klases galā nolems mainīt dzimumu, taču ja blondā, zilacainā apmaiņas skolniece uz kādu puisi paskatīsies kaut sekundi par ilgu ... tur tik Dievs tevi varēs nākt un glābt. Un tiešām, pirmās nedēļas tas bija jautri, bet tagad.. Jūs saprotat, cik sasodīti kaitinoši tas ir, kad tev nav ne mazākās nojausmas, kā situāciju vērst par labu? Kad tās baumas jau sākt sasniegt absurdus līmeņus, un vienīgais, ko es vēlos, ir lai kaut nedaudz patiesības tajā visā tiek palaistas, tajos brīžos nekas, ko es līdz šim esmu darījusi nepalīdz. Tieši pretēji - tas visu padara vēl sliktāku. Es jums nopietni saku, ka divas dienas pēc kārtas es bez maz vai juku prātā. Vienīgais salīdzinājums, ko te varu izmantot ir sajūta, it kā ar aizsietām acīm un sasietām rokām tu būtu ievests tumšā istabā, un laiku pa laikam kāds tev gāztu virsū aukstu ūdeni. Tu nezini, no kurienes tas nāk, kā to apstādināt, kad tas beigsies ... vai vispār tas kādreiz beigsies. Un katru reizi, kad tu centies kaut kā izvairīties, ūdens tik parādās ar vien vairāk un vairāk. Pirmās reizes tas var šķist kā jauns, izaicinošs piedzīvojums, kas vien ir jāpārvar, bet pēc trīs mēnešiem tā jau līdzinās terorizēšanai. Un ar to nākt neaptverama bezpalīdzības sajūta, brutālākais nogrumus un jā ... es tik ļoti biju gatava atgriezties Latvijā. Vietā, kur es saprotu kultūru, sociālās normas un kur, godīgi sakot, viss ir tik daudz vienkāršāk. Bet jā, es jau teicu, ka šim stāstam nav nemaz tik briesmīgu beigu. Pēc tiešām ļoti zema emociāla kritiena, es pareizajā brīdī nonācu pareizo cilvēku kompānijā, kuri mani nomierināja un bija gatavi palīdzēt. Jau pirmajās sarunas minūtēs man parādījās armija, kas bija gatavi runāt ar jebkuru, kas man liek justies slikti, taču pēc tam jau nedaudz mierīgākā noskaņojumā mani noveda līdz atklāsmei un izpratnei par vissvarīgāko atšķirību starp Latvijas un Čīles baumām. Latvijā šis fenomens patiesi ir rets, tāpēc cilvēki pārsvarā arī mēdz ticēt lielākajai daļai, ko viņiem sanāk dzirdēt. Čīlē baumas ir tik populārs brīvā laika pavadīšanas veids, ka te gandrīz visi ir piedzīvoju;si brīdi, kad baumo arī par viņiem. Un tāpēc, pat ja arī cilvēki nolemj atstāstīt saviem draugiem tos skandalozos stāstus par to vienu blondīni, neviens tam tik un tā īsti netic. Es izmisumā pārdzīvoju par to, kas man apkārt notiek, pat nesaprotot, cik nenozīmīgi tas reāli ir. Un tad, kā odziņa šī deserta galā, man piedāva iespēju mainīt skolas, bet mans draugs, to dzirdot, sāka dziedāt "si tu vas, yo tambien voy, mi amor", kas nozīmē "ja tu iesi, es arī iešu", un, manuprāt, tā bija vienīgā lieta, kas man tobrīd varēja likt smieties līdz asarām. Tāpēc jā ... tagad pa visu māju uz tumbām klausos "Viena tante teica" (paldies, Paula kungs), un ar siltu tējas krūzi rokās un nedaudz šokolādes es tik jūtu, kā šīs brūcītes dzīst. Ar mani viss būs kartībā, es apsolu. Šī bija tikai vēl viena dzīves meistarklase, kas nodrošināja mani ar biezāku ādu. |