Čau!
Par šo nedēļu ... nekas tik interesants šonedēļ īsti nenotika, tāpēc mēs varētu papļāpāt par pāris ļoti vispārīgām lietām, ko esmu pamanījusi un piedzīvojusi šajā kultūrā. Hmm, godīgi sakot, tas, ka nekas interesants nav noticis, ir meli, taču es sirsnīgi pieturēšos pie tā, ka jums noteikti nav nepieciešams zināt visu, kas te ar mani notiek, un tāpēc vien mēs paliekam pie vispārīgu lietu apspriešanas. Manuprāt, visietekmīgākais iedvesmas avots lielai daļai Čīles iedzīvotāju ir telenoveles. Jau atkal - par šo mūs brīdināja pirms nonācām savās jaunajās dzīvesvietās, taču šī ir vēl viena lieta, kurai iepriekš sagatvoties nav iespējams. Pirmajās dienās to var pamanīt diezgan burtiskā un nepārprotamā formā, proti, katras maltītes laikā fonā ir ieslēgts televizors, un vienmēr, vienmēr, vienmēr tajā brīdī tiek pārraidīta kāda no neskaitāmajām telenovelēm, kas Čīlē ir teju tik pat svētas kā mūsu pašmāju "Ugunsgrēks". Godīgi sakot, šīs pārraides ir viens no labākajiem valodas apguves veidiem, jo tajās tiek izmantoti vairāki Čīliešu "slenga" vārdi un izteicieni, kurus mācību grāmatās vai vārdnīcās nekad atrast nevarēs, kā arī telenoveles ne vienu reizi vien mani ir paglābušas no neveiklām situācijām - ģimenes sarunās pie galda es piedalos tik daudz, cik mana spāņu valodas leksika ļauj, taču kā mans krājums beidzās, tā es pēkšņi kļūstu neaptverami ieinitereseta tajā ziepju operā, kas norisinās uz ekrāna, tādejādi nemanāmi pametot konkrēto sarunu. Un šis plāns strādā nevainojami! Brīdis, kurā tiešām sāk palikt jautri, ir tad, kad var sākt pamanīt šo brīnumu ietekmi uz cilvēku ikdienu un raksturu. Šķiet, ka dažam labam šie dramatiskie izgājieni jau ir iesēdušies tik dziļi zemapziņā, ka to pats pamanīt vairs nevar un visas dramatiskās reakcijas jau ir nenovēršamas. Ja meitene runā ar puisi bez draudzenes, tad viņi visticamāk ir kopā, ja meitene runā ar puisi, kuram ir meitene, tad obligāti ir jāveic rūpīga un smalka situācijas analīze, lai varētu noteikt, kas tad tur īsti notiek (un ir pilnīgi vienalga, kurš šo analīzi veic - es varētu iet pa skolu, pamanīt šo konkrēto situāciju, kuras dalībnieki ir pilnīgi sveši cilvēki, bet man tik un tā pēkšņi ir jāuzzina viss, ko vien varu. Vai man ir jebkāds racionāls iemesls, lai jauktos svešu cilvēku dzīvē? Nē, bet nav jau tā, ka tas būtu pietiekami spēcīgs arguments, lai mani apturētu). Un jā, šī absēstība ar visa veida informācijas ieguvi neattiecas tikai uz romatisko sfēru. Kā jau kārtīgiem telenoveļu cienītājiem, šiem cilvēkiem ir jāzina viss par visiem un visos laikos. Es spilgti atceros pirmo reizi, kad satiku savus klasesbiedrus - es nepārspīleju, kad saku, ka visas iepazīšanās bija aptuveni vienādas - "Čau, Adele! Kā iet? Vai tev ir puisis?" Un nē, tas nekādā veidā nenozīmē, ka cilvēki, kuri šo jautājumu uzdod, to darītu ar kādu īpašu nodomu. Viņiem vienkārši ir jāzina viss par visiem, un tas nemaz nav slēpjams fakts. Šī "viss par visiem" stratēģija, protams, iet roku rokā ar baumošanu. Ja vien jūs zinātu, cik fantastiks process šī baumošana te ir! Es varētu dienu dienām ar popkorna tarzu sēdēt skolas pagalmā uz soliņa un vērot šo šovu. Baumošana strādā gluži kā ierīce, ar kuru aizpildīt visus informācijas tukšumus, kurus par cilvēku nav sanācis iegūt. Tagad domājot, šķiet, ka arī Latvijā vairāk vai mazāk var sastapt šādu brīvā laika pavadīšanas veidu, taču Čīlē, man gribās teikt, ka šis viss ir daudz vairāk atstrādāts. Baumošanas tīklā ir iesaistīti visi - vienalga, vai tev tas patīk vai nē. Un informācija izplatās ātrāk nekā uguns mežā. Šeit arī neviens īsti neaizraujas ar šīs izklaides slēpšanu.. Es tagad savā prātā cenšos salīdzināt šo baumu kultūru šeit un Latvijā, un, šķiet, galvenā atšķirība ir tā, ka Latvijā parasti šīs klačas norisinās starp noslēgtu draugu grupu, un ārpus šīs grupas reti kad informācijai ir iespēja izsprukt. Savās trīs nedēļās šeit, es esmu novērojusi, ka "draugu grupas" parasti teik veidotas skolas vai kursu apmēros (atkarīgs no tā, cik konkrētā bauma ir interesanta), un nevienam īsti neinteresē, vai "upuris" uzzinās, kas nu īsti notiek. Mana pieredze vispār bija fantastiska - otrajā nedēļā dažas no manām klasesbiedrenēm ievilka mani mūsu skolotāja kabinetā, nosēdināja pie galda, paķēra Google Translate, un iesāka: "Tā, pagaidām baumas par tevi ir šādas - kas no šī visa ir patiesība ... ?" Es ļoti sirsnīgi pateicos saviem vecākiem par savu humora izjūtu, un tik pat sirsnīgi es apgalvošu, ka šī baumošana tiešām ir viena aizraujoša sadaļa no manas tagadējās dzīves. Man absolūti patīk piedzīvot to spēku, kas ir vidusskolēni, brīdī, kad gaisā virmo kāda jauna sensācija, bet vēl vairāk mani uzjautrina brīži, kad es uzzinu ko jaunu par sevi. Piemēram, jūs zinājāt, ka man ir bijušas attiecības ar to dāni, kurš ir paralēlajā kursā? Un vispār es un viens puisis no ceturtā kursa visticamāk drīz paziņosim, ka esam kopā, jo ... man šķiet, ka mēs vienreiz runājām un tad viņš mani uzaicināja FaceBook..? Ak jā, nedrīkst aizmirst par mūžam neatbildēto jautājumu, vai mani mati galu galā ir taisni vai lokaini? Un tiešām ir iespējams, ka tāds blondums ir dabisks? Jā, es un tas puisis no ceturtā kursa noteikti jau sen sarakstamies... Bet, ja nopietni, tad, man šķiet, ka tas, kas atļauj šim visam būt tik smieklīgam, ir fakts, ka man apkārt ir cilvēki, kuri šos visus brīnumus uzkrāj, ierodas pie manis pēc atbildēm, un tad tik pat ātri, cik ātri tika izplatītas baumas, tiek arī izplatīta patiesība. Tā ir tā sadaļa no piedzīvojuma, kura Latvijā man pietrūka. Bet tad atkal, baumošanas apmērus abās valstīs salīdzināt nav iespējams. Trešā telenoveļu iezīme, ko tagad varu iedomāties, ir dramatiskums, ko var sastapt ik uz soļa. Bet dramatiskums man nešķiet kā pareizais vārds ... varbūt tā ir drosme? Izteiksmīgums? Krāšņums? Šeit zēni izkliegs komplimentus garāmejošām meitenēm, un meitenes bez vilcināšanās piemiegs ar aci smukiem puišiem. Ja kaut kas tiek darīts, tad parasti tas viss norisinās ar vērienu, un visas, kas Latvijā tiktu uztvertas kā dramatiskas rekacijas, šeit ir vienkārši ... reakcijas. Bet pazīstot mani, nav jau īsti pārsteigums, ka šis ir viens no galvenajiem aspektiem, kas man liek justies kā mājās, ne tā? Dramatiskums man plūst asinīs, un, lai to pamanītu, jau ir vienalga, kur es atrodos. (Neliels iestarpinājums - tikko ēdu vakariņas ar abiem vecākiem bez Google Translate!! Jūs to varat iedomāties?! Mēs trijatā uzturējām sarunu - viņi saprata manu spāņu valodu! Tas ir ... tas ir ... var šķist, ka šis ir muļķīgi, bet dienu dienā jūtot nepārtrauktu apjukumu, jāsaka, ka šādi momenti dod spēku nepadoties un cīnīties tālāk. (Ja esam pavisam godīgi, tad es izmantoju Google Translate pašās beigās, kad iesākās diezgan nopietna saruna par manu veselību, un ko darīt, ja kaut kas notiek, bet es uzskatu, ka tajā laikā vakariņas jau bija beigušās, haha.)) Bet jā, atgriežamies pie Čīles. Viens aspekts, kas mani nežēlīgi kaitina, ir jebkādas konkrētības un punktualitātes neesamība. Es jau vienā no rakstiem rakstīju, ka, ja ballīte sākas 21, tas nozīmē, ka ātrāk par 22:30 tur nebūs ko darīt. Tas pat tiek uzksatīts par nepieklājīgu, ja tu reāli ierodies 21! Es te nu esmu gatava 20:30 un man nu jāpavada 1,5h pilnīgā bezdarbībā. Arī no rītiem - ja mums jābūt pie mājas, lai sagaidītu skolas autobusu, 6:30, tad es tur esmu 6:25, bet mana māsa - 6:31. Pagaidām autobusu viņa vēl nokavējusi nav, bet mani nervi ir neapšaubāmi ietekmēti, un es katru rītu cītīgi izmēģinu frāzi: "Atvainojiet, bet vai mēs varam pagaidīt manu māsu?" Tā var šķist kā pavisam dīvaina lieta, par ko satraukties, bet pat es esmu pārsteigta par to, cik ļoti tas mani kaitina. Es esmu ieradusi būt piecas minūtes ātrāk, jo man riebjas kavēšana. Te ... ai, te tāds termins kā kavēšana vienkārši neeksistē. Bet es pieradīšu, vai ne? Atbraucot mājās es būšu tā, kura uz katru tikšanos ierodas stundu vēlāk.. Jau pirmajā nometnē AFS brīvprātīgie darbinieki mums ironiski piemetināja, ka kā ārzemniekiem mums vajadzētu būt laikā, bet droši vien līdzi vajadzētu paķert kādu grāmatu ... jo 99,9% gadījumos mums būs kādu laiciņu jāuzgaida. Pēc šī visa es pat vairs nevaru iedomāties, ko vēl varētu pastāstīt. Diezgan daudz kas ir ļoti līdzīgs - ģērbšanās stils atšķiras vien ar to, ka visās skolās ir obligātās formas, kosmētika un meiteņu attieksme pret to ir gandrīz identiska, kā arī laikapstākļi šeit ir tādi paši, kādi tagad ir Latvijā (tik te tā tiek uzskatīta par ziemu). Es tik tagad atgriezīšos pie jaunu piedzīvojumu producēšanas, jo mani jau no pirmā stāva sauc viesu-tētis, bet jūs informēšu par visu pēc nedēļas. Bučas!
0 Comments
Uh, jau divas nedēļas. No vienas puses sajūta tāda, it kā es te būtu bijusi jau mūžību, taču tajā pašā laikā šīs dienas ir paskrējušas nemanot. Šī nedēļa bija vēl krāšņāka par iepriekšējo. Sākās viss ar garas nedēļas nogales izbaudīšanu - pirmdiena un otrdiena bija brīvdienas. Pirmdien es apmeklēju savu pirmo treniņu, bet otrdien ar ģimeni devāmies uz pilsētu okeāna krastā, lai apciemotu mammas ģimeni. Atlikušās trīs dienas bija pārpildītas ar aktivitātēm un pasākumiem, jo šī nedēļa tika veltīta skolas jubliejas svinēšanai. Par skolas jublieju ... kaut ko tik jautru un krāsainu es nekad nebiju redzējusi. Jau kādu laiku atpakaļ visa skola tika sadalīta aliancēs - Grieķija un Ēģipte. Tātad, visi kursi nu ir vienā vai otrā pusē un tās trīs dienas tika pavadītas sacenšoties visās iespējamajās sfērās - gleznošana, saukļu skandināšana, telpu noformēšana, tērpu darināšana, dziedāšana, sportošana, solidaritāte un dejošana. Ak jā, dejošana... Pie tās es noteikti atgriezīšos. Aliances ir notikums, kas norisinās katrā Čīles skolā, taču ne vienlaikus. Kursi, kā jau minēju, sadalās divās daļās un vadību uzņemās ceturtais jeb vecākais kurss. Gatavošanās šīm trijām dienām, šķiet, jau sākās gadu iepriekš, jo notikumu un priekšnesumu ir tiešām daudz. Tagad paralēli es skatos programmā, kas mums tika sastādīta, un pati neticu, ka paspējām visu izdarīt - misa, klašu noformējumu prezentācija, talantu konkurss, maskotu sacensības, modes šovs, tematiskais basketbols, mazuļu futbols, tematiskais volejbols, 1mo un 4to kursu priekšnesumi, profesoru deja, muzikālās izrādes, Mr. un Mrs. PAH, puišu deja, meiteņu deja un pat šis nav viss pilnais saraksts. Ņemot vērā, ka par visu sīki un smalki pastāstīt ir neiespējami, es te minēšu pāris nianses, kas man šķita visspilgtākās. Pirmais jau nu noteikti būs tas, ka šajā pasākumā tika iesaistīta visa skola. Bez izņēmumiem. Aliances sastāvēja ne tikai no vidusskolēniem, bet arī no pamatskolas, sākumskolas un pat bērnudārza vecuma bērniem. Labāku saliedētības aktivitāti šāda stila skolai iedomāties nav iespējams - kur citur vidusskolēni ietu pie mazuļiem, lai palīdzētu izdomāt horeogrāfiju dejai, dotu idejas tērpiem un iesaistītu viņus visā pasākumā? Skatoties puišu un meiteņu dejas, kurās piedalījās gandrīz visa vecuma bērni, es sāku domāt par savu skolu Latvijā - kā pie mums bieži vien skolēniem skolā neeksistē nekas izņemot sava klase un klasesbiedri. Šeit visiem tiek dota iespēja ne tikai jautri pavadīt laiku un radoši izpausties, bet arī iepazīt visus savus skolas biedrus un kļūt nedaudz sabiedriski aktīvākiem. Protams, neiedomājami mīļi un patīkami bija arī vērot entuziasmu, ar kādu jaunākie skolēni visu uztvēra. Dienā, kad uz skolu bija jānāk sevis izvēlētā kostīmā, tie bija tieši mazuļi, kuri bija visvairāk centušies - pa gaiteņiem staigāja neskaitāmi Mario, karavīri, princeses un pirāti. Vēl viena lieta, kas mani ļoti patīkami pārsteidza, bija tā kaislība, ar kādu viss tika darīts. Te nebija tie pāris skolēni, kuriem "viss ir stulbi", "nekas nav interesanti" un "te ir tik garlaicīgi". Pēc visām aktivitātēm žūrija, kas sastāvēja no skolas skolotājiem un vadības, izlēma, kura aliance uzvar, un visi, pilnīgi un galīgi visi skolēni bija gatavi darīt jebko, lai palīdzētu savai komandai. Tika izdomāti dažnedažādi saukļi, rīkoti mītiņi, organizēti gājieni pa gaiteņiem... Pirms tam varbūt bija pāris dramatisku brīžu, kur kādam nepatīk, ka tieši viņš nedejo pirmajā rindā vai viņš nav skolas lielā, spīdošā zvaigzne, bet tas gandrīz uzreiz tika aizmirsts. Radošums un idejas plūda no visiem iespējamajiem avotiem un to bija iedvesmojoši skatīties. Un dejas... Es taču teicu, ka pie tām atgriezīšos. Ar Kustību Festivāla pieredzi, kas radusies Latvijas skolā, es ar lielu interesti gadīju šos priekšnesumus, un tagad ... man pat ir neliels kauns rādīt to, ko darām savā skolā. Tie resursi, kas tiek iegūldīti šajos priekšnesumos ir neiedomājami! Katra deja ir vismaz 7 minūšu gara ar pietiekami sarežģītu horeogrāfiju un izstrādātiem stāstiem, kas vijas cauri priekšnesumiem. Un jau atkal - te piedalās visi! Nevienam nev nekādi "stulbi", "nav stilīgi" un "man nepatīk"! Jūs varat aptvert, kāds šoks man bija, kad es uzzināju, ka ir atsevišķa puišu deja?! Meitenes - jā, protams, bet puiši?! Un viņu dejas pat bija labākas! Kā jau aliancēs ierasts, bija Ēģiptes un Grieķijas puišu dejas. Un ... ja vien Latvijas zēni aptvertu, cik pievilcīgi ir ar pilnu atdevi mesties iekšā šādā aktivitātē. Deju laikā meitenes kliedza skaļāk nekā latvieši hokeja mača laikā! Kopumā tie bija aptuveni 70 skolēni, kuri izveidoja divas, aptuveni 8 minūšu garas, izcili sinhronas dejas ar perfektu horegorāfiju, atstrādātu tehniku un ... šeit puišiem gurni kustās labāk nekā meitenēm. Un pēc visa tā mēs vēl izbaudījām alianču noslēguma ballīti - pēdējais sacensību posms, kur, ieejot skolā, jāpasaka, kuru alianci tu pārstāvi. No kuras puses vairāk viesu, tai pusei papildus punkti. Pirms šīs fiestas man daudzi stāstīja par to, cik tas būs fantastiski - visi dejo, nekādas neveiklības, daudz reggeton. Taisnību sakot, šīs visas cerības diezgan ātri sāka krist. Izrādās, ka nav atšķirības starp Eiropu un Dienvidameriku - pirmā ballītes stunda būs pārpildīta ar neveikliem deju soļiem, apjukumu un nelielu apkaunojumu. It īpaši ja nav iespējas skaidri komunicēt ar apkārtējiem. Te, paldies Dievam, man bija iespēja kārtīgi izballēties ar pārējiem apmaiņas skolēniem, kuri mācās paralēlajos kursos un klasēs - mēs skolā esam četri - dānis, vāciete, itāliete un es. Tas ir neiedomājami spēcīgs un noderīgs morālais atbalsts un sapratne, ko viņi var sniegt. Un piektdienas vakara gadījumā - glābiņš no neveiklības. Pēc tam, kā jau solīts, pasākums tiešām sāka "iekarst", bet par to, kas īsti notiek latīņu ballītēs, es labāk ... nu to gluži vienkārši ir jāpiedzīvo pašam. Te bloga apraksts nederēs. Noslēdzot šo rakstu, par dažām nedaudz ikdienišķākām lietām - piemēram, ūdens. Šeit tāda aktivitāte kā regulāra ūdens dzeršana vienkārši nenotiek. Nemaz nerunājot par diviem litriem. Ja čīlietim palūdz glāzi ūdens, tad saņemt var Sprite vai gingerale. Visi drosmīgi apgalvo, ka drīkstot arī dzert krāna ūdeni, taču tas ļoti spēcīgi garšo pēc hlora. Čīlieši pie visiem saldinātajiem dzērieniem, protams, ir pieraduši, bet mums, eiropiešiem, jau pirmajā nedēļā visa seja bija pumpaina un vēders uzpūties. Tāpēc mums jau ir izveidojusies tradīcija - ar apmaiņas skolēniem, kuri ir mani kaimiņi, pēc skolas dodamies uz veikalu pirkt dzeramo ūdeni. Lieki piebilst, ka mūsu ģimenes vēl jo projām nesaprot, kāpēc īsti mums to vajag un ko mēs ar to visu ūdeni darām. Ko stāstīt, protams, vēl ir palicis ļoti daudz. Bet tas vēl nākamajiem rasktiem. Bučas! Sveiki!
Te Adele. Es rakstu jums no otras pasaules malas - atrodos aptuveni 14 000 km attālumā no maz mazītiņās Latvijas - nelielā pilsetiņā Čīles vidū ar nosaukumu Los Ángeles. Es gribēju rakstīt, ka šī vieta man nedaudz atgādina Cēsis vai Limbažus, bet nē. Čīli ar Latviju salīdzināt nav iespējams. Brīžiem šķiet, ka ne tikai esmu citā kontinentā, bet arī uz citas planētas. No mājām patiesi esmu nonākusi tālu. Es jau nu vairs neatceros, ko biju domājusi par bloga rakstīšanu šī gada laikā. Man šķiet, ka es biju plānojusi rakstīt dienasgrāmatas un visus interesentus Latvijā informēt par saviem piedzīvojumiem individuāli. Pēc savas pirmās nedēļas šeit es esmu sapratusi, cik nereāli tas ir - neiespējami jau šķiet atrast laiku pat lai parunātos ar mammu vai tēti... Tāpēc es esmu jau atkal nonākusi pie savas bloga lapas, kas šogad kalpos par tādu kā ziņnesi. Būtu egoistiski smieties vienai par visiem kurioziem, kas jau paspējuši notikt vai tikai vēl briest šajā bezgala skaistajā latīņu zemē. Tātad, mana pirmā nedēļa. Šo stāstu es gribu sākt ar vakaru, kad ierados pie savas ģimenes. Divas dienas tika pavadītās Santjago, tad 6 stundu garš brauciens uz Los Angeles, bet tad mēs, 10 apmaiņas skolēni, kuri tagad dzīvo Bio Bio reģionā, ieraudzījām savas ģimenes - visi ar plakātiem, ziediem un nepārprotami sajūsminātiem smaidiem. Mani sagaidīja liela daļa no maniem klasesbiedriem, kā arī abi vecāki un jaunākā māsa. Pēc pārlaimaimīgiem apskāvieniem un neskaitāmām bildēm mēs nonācām mašīnā, bet pavisam drīz jau bijām manās jaunajās mājās. Pateicoties tādai kā nelielai eiforijai, vakars ritēja ļoti gludi - vakariņas, dāvanas, iekārtošanās, daudz Google Translate... Viss bija mīļi un skaisti līdz pienāca laiks dušai. Man iedeva dvieli un aizveda uz vannas istabu, latīņu mamma aši nobēra visas instrukcijas un aizgāja, bet es paliku viena. Protams, instrukcijas bija spāņu valodā, un es nesapratu pilnīgi neko, bet cik nu tas grūti varētu būt, vai ne? Tā taču ir tikai duša. Pateicīga par pāris minūtēm vienatnē, es lēnām novilku drēbes un jau grasījos mazgāties, kad pekšņi aiz durvīm izdzirdēju viesu māsas balsi. Tā, tas bija jautājums... Es tik nosmējos un atbildēju ar "si, si!". Hmm, pēc viņas smiekliem varēja noprast, ka tas nebija jautājums, kuram derētu šāda atbilde tāpēc es, jau nedaudz nosarkusi, pavēru durvis un izbāzu ārā savu galvu. Viņa atkal kaut ko aši nobēra, bet uzreiz pēc tam vannas istabā iebrāzās mamma, kura kaut ko sagrozija dušas krāniem, sāka tecēt ūdens, viņa pasmaidīja un atkal izskrēja ārā. Nu tā, šādi es tiku iepazīstināta ar "čīliešiem nav tāda koncepta kā "personal space"". Uzreiz pēc tam es jau kāpu dušas kabīnē, atceroties to, kā AFS apmācībās mūs brīdināja, ka čīliešiem esot ļoti īsas dušas - mums vajagot rēķināties ar 5 minūtēm, jo siltais ūdens te maksājot dārgi. Es rekord-ātrumā izmazgāju matus, esmu jau gatava slaucīties, sāku taisīt ciet krānu un ... ūdens sāk tecēt tikai un vienīgi vairāk. Pilnīgā panikā es sāku raustīt visu, ko vien redzu, bet ūdens strūkla tik palielinās un palielinās. Es lecu ārā no dušas, paveru durvis un skaļā balsī saucu savu māsu. Palīgā man atsteidzas visa izbrīnītā ģimene - piemetot klāt latīņu tempermentu un skanīgo balsi, šī situācija kļuva daudz skaļāka un satraucošaka un ... beigās izrādījās, ka kloķis, kas man bija jāgriež, bija pašā malā, un tas bija jāgriež vairākas reizes, līdz ūdens patiesi apstājas. Rezultāts šim cirkam bija pārpludināta vannas istaba un šoks. Vēl nelielā nesaprašanā par to, kā īsti reaģēt, es aši saģērbos, visu saslaucīju un lēnām gāju augšā. Pa ceļam es dzirdēju savas ģimenes smieklus un nodomāju, ka tas ir labi - ja viņi šo performanci var uztvert ar humoru, tad viss būs kartībā. Savā atvieglojumā es gan nepamanīju krāsniņu, kurai es gāju garām, un, protams, es tai uzdūros ar savu stilbu. Es uzreiz pamanīju apdegumu, taču nodomāju, ka ar laiku jau sadzīs - es negribēju šim cirkam pievienot otro daļu. Priekš pirmās nakts pietika... Manas domas mainījās minūtes vēlāk, kad brūce bija izplatījusies līdz celim un mana latīņu mamma bija jau klāt ar aptieciņu. Daži apmaiņas gadā taisa tetovējumus, lai atcerētos ko īpašu, bet es ... man tagad ir liela, skaista un resna rēta, kas nekad neļaus aizmirst manu ienākšanu šajā ģimenē. Lieki piebilst, ka viņiem ir vienalga, cik ilgi tu mazgājies... Tik jautri vairāk nu gan man nav gājis. Vienīgā, kas stāv kaut tuvu šai reizei, bija reize, kad pirms mazgāšanās es biju aizmirsusi ieslēgt silto ūdeni, un es nolēmu tik un tā mazgāties aukstā. Mani mīļie latīņu vecāki abi pavadīja 10 minūtes aiz durvīm pilnīgā un galīgā satraukumā par to latviešu meiteni, kas viņu vannas istabā potenciāli varētu nosalt. Pēc šī notikuma es viņus iepazīstināju ar kontrasta dušām... Ārpus mājas ... uhh, ārpus mājas mans stāsts ir pavisam cits, jo zilacainai blondīnei te piedzīvojumu netrūks nekad. Es nebūtu pārsteigta, ja uzzinātu, ka es esmu vienīgā dabiskā blondīne visā savā reģionā. Vismaz uzmanību es saņemu tādu, it kā mans pieņēmums būtu patiess... Sataigājot pa ielu visas acis vienmēr ir uz mani - es jau lēnām sāku pierast pie auto taurju pīpināšanas, šķelmīgiem smaidiem, acu mirkšķināšanas un nepārprotamajiem skatieniem. Es domāju, ka Latvijā tādu uzmanību saņemt nevarētu pat plikam skraidot pa ielu. Teorētiski tas laikam izklausās patīkami un pašpārliecinātību ceļoši, bet realitātē tas vienkārši nozīmē daudz sarkšanu, nodurtu galvu un noguruma. Vismaz pirmajās dienās - tagad jau es lānām sāku to uztvert ar pietiekamu humora devu. Šai blondīnes būšanai un vīriešu dzimtes uzmanībai, protams, ir arī daudz seku un smieklīgu notikumu, taču šos stāstus es laikam pataupīšu sev.. Jums es tik teikšu, ka es saņēmusi jau divus bildinājumus, ļoti daudz komplimentus un uz mani ir izmēģinātas neskaitāmas pick-up lines.. Nu ja, bez humora te varētu zemē ielīst. Tomēr savu jautrību sagādā arī valoda. Ir brīži, kad es esmu pārliecināta, ka stulbākais, ko cilvēks var izdarīt, ir aizbraukt uz gadu uz valsti, kuras valodu viņš vispār nezina. Mans jaunais labākais draugs ir Google Translate un es uz gandrīz visu atbildu ar "si, si!". Tas ir iemesls, kāpēc manu draugu lokā man ir izveidojusies iesauka Sisi vai Sisirita, kas ir vārdu spēle ar vārdu Senorita. Es esmu pietiekami izgāzusies, atbildot uz "kāpēc?", "cik?" un "kur?" jautājumiem ar savu ierasto "jā, jā!", tāpēc tagad uz manas sienas gozējas milzīgs papīrs ar visiem iespējamajiem jautājumu sākumiem un to tulkojumiem ... tagad tik jāiemācas un jāmēģina saklausīt. Ar šo tiksim galā vispirms - pēc tam domāsim par to, ko tieši man jautā.. Pēdējā tēma, kas pavisam noteikti ir jāapsriež, ir ēdiens. Jau pirmajā dienā mūs brīdināja, ka ēdiens ir čīliešu veids, kā izrādīt mīlestību un rūpes, bet nu fiziski nav iespējams sagatavoties tam, ko tas reāli nozīmē. Te mūsu latviešu omes ar savām šantāžām un kaunināšanu pat tuvu nestāv! Pirmajās ēdienreizēs mana ģimene bija pārliecināta, ka es esmu slima, jo ļoti maz ēdu - realitātē es ēdu vismaz divreiz vairāk nekā Latvijā. Toties skolā - tur mani klasesbiedri pirmajās trīs dienās centās manā sistēmā sadabūt visus iespējamos čīliešu tradicionālos ēdienus. Ņemot vērā, ka aptuveni 85% no visas viņu kultūras sastāv no ēdiena, to tiešām ir daudz. Uz gandrīz viss sastāv no baltmaizes... Te arī negribas šo visu atraidīt un sākt ietiepties - kā nekā viņi šādi izrāda savu patiku. Un man ir jālēkā no prieka, ka maniem klasesbiedriem es patīku, ne tā? Tāpēc pirmās dienas es apkārt staigāju kā baloniņš un izsalkums vairs nav manā ikdienas vārdnīcā. Šī nenormālā ēšana gan arī ir nedaudz norimusi - pēdējo reizi to piedzīvoju ballītē, ko mani klasesbiedri sarīkoja par godu manai atbraukšanai (jā, es viņus patiesi mīlu) - tur nevienam nebija skaidrs, kāpēc es apēdu tikai trīs choripanus (kas līdzīgs hotdogam), kamēr visi pārējie tos tik stūma un stūma iekšā visas nakts garumā. Tonakt es tik nodomāju, ka arī šādu skatu Latvijā nemūžam nesastapt - bariņu pusaudžu izrādot savu patiesu draudzību liekot tev priekšā empaņjadas, choripanus un compliadus. Bet nu tā ... lēnām es jau sāku justies kā čīliete. Vēl tik jāpierod pie gultas klāšanas, kas ietu pie sirds katram pužļu mīlētājam (tas viss sastāv no diviem spilveniem, diviem palagiem, pleda, divām mazām segām un vienas lielas segas), vēl nedaudz jāsarod ar uzmanību, ko saņemu te ik uz soļa, un tad jau tik atliks intensīva spāņu valodas apguve. Bet man te iet pasakaini - pat ar visiem kurioziem. Es no sirds mīlu savus latīņus, es esmu pilnīgi no ausu galiem līdz papēžiem iemīlējusies latīņu ielu dejās un mūzikā, kā arī ikdiena man ir pilna ar smaidiem, pārsteigumiem un daudz, daudz apskāvieniem un bučām. Es nevaru aptvert, kā es jebkad šo paradīzi pametīšu... Protams, ir bijis arī grūti. Pirmās dienas ir neiedomājami nogurdinošas, valodas barjeras dēļ ir sanākušas ar pavisam dumjas un nevajadzīgas situācijas, un viss jau nekad nevar būt perfekti un pasakaini. Lai gan ... tās visas grūtības man šo pieredzi padara tikai krāsaināku un spilgtāku. Vēl viens fakts, ko vajadzētu atzīmēt, ir tas, ka visu, kas šeit notiek, šajās pāris rindiņās iestumt ir neiespējami. Ir stāsti, kurus pastāstīšu vēlāk vai, ļoti iespējams, tiešām paturēšu pie sevis. Bet jums es cenšos iedot reālistisku un īstu priekšstatu par manām jaunajām mājām, lai ir kas tāds, ko tūrisma aģentūru mājaslapās atrast nesanāks. Bet tagad man jāskrien - drīz sāksies mans pirmais treniņš. Bučas, centīšos drīz uzrakstīt ko vairāk! |