Mēneša apraksts? Haha, katru nedēļu es sev apsolīju, ka es nosēdīšos pie datora, saņemšos un atsākšu rakstīt, bet, kā jūs gan jau ka pamanījāt, tas man neizdevās. Un tā nu es sev esmu nopelnījusi šo privalēģiju jums stāstīt par to, kas nevis notika pagājušajā nedēļā, bet gan pagājušajā mēnesī.
Jā, laiks viennozīmīgi skrien vēja spārniem. Man vēl pavisam nedaudz, nedaudz, un būšu sasniegusi jau pusi no sava apmaiņas gada. Šķiet nereāli, bet jā.. Tas viss, godīgi sakot, vien mani motivē darīt pārgalvīgas un brīžiem absurdas lietas, jo laika vairs nav daudz. Jāizmanto atlikušie mēneši atbildīgi un jāsavarā cik vien daudz ziepes var paspēt. Un tagad tā ... kas notika pagājušajā mēnesī.. Pirmkārt, mani ļoti ieinteresēja prezidenta vēlēšanas. Čīlē prezidentu ievēl valsts iedzīvotāji, un parasti balsošana notiek vienu dienu, kuras beigās kandidāts ar visaugstāko balsu skaitu kļūst par prezidentu. Šogad Čīlē divi kandidāti nonāca līdz neizšķirtam balsu skaitam, kas nozīmē, ka šodien, 17. decembrī, notiek nākamā kārta. Kandidāti ir divi, un abi sola un dara ļoti atšķirīgas un strīdīgas lietas. Par politiku es gan negribu daudz runāt, jo man vēl ir daudz ko mācīties un saprast, tāpēc visticamāk puse no maniem tagadējiem viedokļiem ir diezgan absurdi. Kas mani pārstiedza, ir atšķirība, kādu valsts kultūra rada politikā. Partijas ar vienādiem nosaukumiem, idejām un likumiem var drastiski atšķirties šeit un Latvijā tik vien kultūras dēļ.. Tas ir tik fascinējoši. Bet jā, es apsolu, ka kādu dienu publicēšu savas jauniegūtās zināšanas un pārdomas arī par Čīles politiku, taču, lai es līdz tam nonāktu, man no sākuma ir jāapgūst pāris detaļas un jāiegrimst brīnišķīgās diskusijās ar vēl pāris čīliešiem. Nedaudz .. saprotamāka daļa no pagājušā mēneša ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Teikšu atklāti, tie +32 grādi nemaz nepalīdz. Nevienu no pēdējiem 3 vai 4 gadiem es neemsu bijusi īpaši fanātiska par šiem svētkiem, taču karstums ir nogalinājis manas pēdējās svinīgās šūnas. Tomēr tas nebūt netraucē ne manai katoliskajai ģimenei, svēti ticigājai skolai vai brīžiem pārāk enerģiskajiem draugiem, kuri apkārt skraida izdekorēti kā mājās stāvošās Ziemassvētku eglītes (kuras visur ir plastmasas, kas dziļi sāpina manu neeksistējošo Ziemassvētku garstāvokli). Tomēr lai nu kā, es ar nepacietību gaidu nākamo nedēļu, kurā varēšu pirmo reizi savā mūžā Ziemassvētku misas laikā baznīcā atrasties vasaras kleitiņā. Apmaiņas skolēna puse no manas dzīves ir uzlabojusies. Valoda vēljoprojām brīdi pa brīdim liek man vēlēties kādam mest ar garamtikas grāmatām, kā arī pirms pāris dienām es pirmo reizi patiesi izjutu, kā tas ir, kad tev pietrūkst tava dzīve mājās, tomēr ... tomēr viss lēnām sāk vērsties uz labo pusi. Pietiekami daudz cilvēki man ir skaidrojuši, ka tā tik vien bija pirmssvētku bedre, kā arī otra puse no apmaiņas ir neaptverami daudz labāka. Tāpēc es ievelku trīs dziļas elpas un trenēju savu pacietību, cenšoties saprast, kā viena valoda sevī var ietvert 18 dažādu veidu gramatiskos laikus. Un man ir tik daudz ko stāstīt - par ballītēm, kas tagad patiesi notiek katru nedēļas nogali, par to, kā svinējām skolotāju dzimšanas dienas, par manu ceļojumu uz Puconu, par jaunajām klases jakām, par manām atzīmēm skolā, par to, kā es pirmo reizi savā dzīvē sapratu organisko ķīmiju, par basienu cīņām un ūdens kaujām, par labdarības akcijām un skolēnu domes vēlēšanām.. Tik, tik daudz, bet mani jau mājas pirmajā stāvā gaida draugi. Šodien plānojam taisīt sacensības ar veikala iepirkuma ratiņiem. Apmaiņas skolēniem vizītes un kīniku ir par velti.. (mammu, tas bija joks) Bučas, līdz (ļoti, ļoti cerams) nākamajai nedēļai!
0 Comments
|